Ja tu neesi bijis “Akropolē”, tu neesi nekas! To es sapratu pēc Rozālijas lielīšanās. Viņa nesen atvērtajā tirdzniecības centrā Rīgā bijusi jau trīs reizes. Indriķis par manu nodomu braukt apskatīt “Akropoli” bija sajūsmā, bet tikai mirkli. Viņš domāja, ka mēs brauksim uz Grieķiju! Apžēliņ, kāda tumsonība! Kas tur ko jūsmot par drupām! O, nu Rīgas “Akropole” bija īsts šedevrs! No savas dzīves es tur atstāju astoņas stundas. Vakarā gan žoklis sāpēja, jo visu laiku staigāju ar vaļā muti. Tur tāāādas preces un tāāādas cenas. Nopirkt gan neko nevarēju, toties bez sirdsapziņas pārmetumiem varēju pielaikot visdārgākās kleitas un kostīmus, jo lai nu kas, bet apģērba veikalu tur vairāk nekā man prāta — kā zināms, tā man ir pietiekami daudz. Es savam runcim arī noskatīju somu ar ritentiņiem, varētu viņu vizināt uz vasarnīcu. Nopirkt gan nenopirku, jo Indriķis naudu nedeva — tā maksāja 70 eiro. Skopulis! Kāpēc gan mans kaķis nevarētu sev atļauties dārgāku somu nekā man? Nekas, es no sava mērķa neatkāpšos, nopirkšu, kad saņemšu atvaļinājuma naudu.
Atpūtas zonā gan man sirds drebēja. Tur taču bija stikla grīda, kurā iemontētas kaut kādas tējkanniņas. Baidījos, ka neizturēs manu svaru, tāpēc tur daudz nestaigāju, Teikšu atklāti — man visvairāk patīk ierastie zīmoli. Kā ieraudzīju veikalu “Maxima”, tā jutos kā mājās. Piedevām tas bija ar trīs X. Savukārt pārējos veikalos jutos kā izstādē. Tā teikt — divi zaķi ar vienu šāvienu. Tagad vismaz jūtos pilnvērtīga.
