Bieži sabiedrībā izskan viedoklis, ka cilvēki kļuvuši krietni mazkustīgāki. Daudzveidīgās skriešanas sacensības šo pieņēmumu gan atspēko, jo var tikai pabrīnīties, cik daudzi ar to nodarbojas! Arī nesen notikušajā slēpotāju krosā Pļaviņu novadā skrējēju netrūka, tostarp bērnu un pusaudžu. Ar skriešanu “uz tu” ir arī pļaviņietis Kaspars Kravalis, kuru var redzēt ne tikai dažādu sacensību dalībnieku vidū, bet nereti arī uz goda pjedestāla. Kas saista skriešanā un aktīvā dzīvesveidā, saruna ar Kasparu.
Visvairāk saista azarts
— Kāpēc patīk tieši skriešana, nevis, piemēram, basketbols?
— Skriet iepatikās jau bērnībā, jo padevās un biju aktīvs. Neko īpašu tai nevajadzēja, tāpēc viegli bija nodarboties. Skriešanā ir azarts, kas ar gadiem nekur nav zudis, bet papildus skriešanai padevās arī citi sporta veidi. Es skrienu dažādas distances, no kilometra līdz pat pusmaratonam — 21,1 kilometram, bet man vairāk piemērota šķiet 10 kilometru distance, kurā jūtos vislabāk. Ja runā par basketbolu, tad tur vairāk ir tāda grūstīšanās, tāpēc nekad nav paticis. No komandu sporta veidiem tuvs ir futbols, jo, spēlējot futbolu, var ne tikai gūt vārtus, bet arī kārtīgi izskraidīties. Kādu brīdi spēlēju Pļaviņu zemessardzes komandā, bet, laikam ejot, katrs devās uz savu pusi un komanda pajuka. Ja nākotnē kādā komandā būs iespēja spēlēt, noteikti to atsākšu.
— Esi sportojis visu laiku?
— Pēc skolas beigšanas bija jāsāk strādāt un izveidojās ģimene, piedzima meitiņa, tāpēc treniņiem iznāca mazāk laika. Tagad, kad Everita paaugusies un drīz sāks iet skolā, varu treniņiem veltīt vairāk laika. Esmu sācis aizrauties ar triatlonu, jo arī riteņbraukšana patīk, vienīgi ar peldēšanu tā grūtāk. Iespējams, jau nākamgad braukšu uz triatlona sacensībām.
Jau simt medaļu
— Sacensībās bieži piedalies?
— Kad vien ir iespēja un visā Latvijā. Interesanti apskatīt dažādas pilsētas un gūt patīkamas emocijas. Tāpat vien, piemēram, uz Ventspili vai Liepāju ne vienmēr aizbrauksi, bet sacensības ir tam labs iemesls. Krāju piemiņai arī iegūtās medaļas, un pēdējos piecos gados man to ir jau ap simt — gan par piedalīšanos, gan izcīnītajām vietām.
— Kādi bijuši panākumi?
— Šogad skriešanas seriālā “Skrien Latvija” kopvērtējumā 10 kilometru distancē izcīnīju 12. vietu, savā vecuma grupā — 4. vietu. Godalgotas vietas vairāk gūtas mazāka mēroga sacensībās. Arī aizvadītajā slēpotāju krosā savā grupā ieguvu 3. vietu. Distance nebija viegla, diezgan kalnaina, kas man nepatīk, tāpēc nepiedalos populārajā skrējienā “Stirnu buks”. Galvenokārt startēju vaļasprieka pēc, tomēr neizpaliek arī sacensību gars. Galvenais gan nav uzvarēt, bet labi pavadīt laiku.
— Trenējies pats?
— Lielākoties jā, nereti trenējos kopā ar draugiem no Jēkabpils. Kopā arī piedalāmies skriešanas sacensībās.
— Ģimenei arī tuvs sports?
— Sievai Santai mazāk interesē skriešana, un ar mani viņa atsakās skriet, lai gan dažreiz jau to dara. Meita no triju gadu vecuma ar to nodarbojas.
Skola — otrās mājas
— Kur ir tava dzimtā puse?
— Viesīte, bet no triju gadu vecuma līdz pilngadībai dzīvoju Daugavas otrā pusē — pretī Pļaviņām, bāreņu namā “Līkumi”, ko vēlāk pārdēvēja par ģimenes atbalsta centru “Saulstari”. Mātei un tēvam bija atņemtas vecāku tiesības. Tagad domāju, ka nelabvēlīgās situācijās bērnam labāk, ja viņš drīzāk nonāk bērnunamā, jo tad daudz ko no tā sliktā neatceras un nav tik lielas negatīvās pieredzes. Tur visi bijām līdzīgi un daudz ko ieguvām, ko, ģimenē paliekot, visticamāk, nevarētu. Kaut vai tas pats sports.
— Par bērnunamiem sabiedrībā nav labākais priekšstats. Kāda ir tava pieredze?
— Man tur bija labi. Reiz biju aizbraucis paskatīties kādu bērnunamu Rīgā, un priekšstats nebija labākais — drūma ēka, ko ieskauj žogs. Mums viss bija nodrošināts, arī mežs, upe līdzās, daudz laika pavadījām laukā, varēja doties sēņot, ogot, peldēt. Pirms kāda laika iestādes vadītājs bija iesaistīts skandālā un viņu atbrīvoja no darba. Nedomāju, ka tā bija tikai viņa vaina, jo pusaudži tur bieži vien paši provocē konfliktus. Ir liela visatļautība, un katrs zina savas tiesības, bet aizmirst par pienākumiem. Kad es tur augu, viss bija daudz mierīgāk. Tās man bija kā otras mājas.
— Kas šķita svarīgi, veidojot savu dzīvi?
— Veidojot savu ģimeni, svarīgi parūpēties, lai būtu viss nepieciešamais. Kā jau tautā teic — savu dzīvi veidojam paši. Tā arī ir. Man ir arī brālis, kurš daudz dzīvē ir palīdzējis un iemācījis. Es mīlu savu ģimeni un darīšu visu iespējamo, lai tā būtu laimīga.
— Pieminēji, ka radinieki tevi uzmeklēja. Kā tas notika?
— Pateicoties sportam. Sacensībās ievēroju, ka pieteikušies vēl kaut kādi Kravaļi, taču man nebija drosmes painteresēties, kas viņi tādi ir, līdz pēc vienām viņi paši mani uzrunāja un sāka uzdot jautājumus sociālajos tīklos. Izrādījās, ka tiešām esam radinieki. Tagad regulāri uzturam kontaktus, kā arī šad tad apciemojam cits citu, bet galvenokārt tiekamies sacensībās, jo arī viņus aizrauj skriešana. Kopā esam apciemojuši vecmammu un tēvu, taču tēvs neatstāja labu iespaidu par sevi, jo joprojām lieto alkoholu. Arī māsīca Laura no Aizkraukles mani uzmeklēja sociālajos tīklos. Esmu uzzinājis, ka radinieku mums ir ļoti daudz.
Zināšanas noder
— Cik ilgi esi pļaviņietis?
— Kad apprecējos. Sieva bija no Pļaviņām, kur arī dzīvojam. Tā ka pļaviņietis esmu jau kādus desmit gadus. Lielu mūža daļu jau biju nodzīvojis līdzās šai pilsētai, bet upes otrā pusē, un to jau zināju.
— Kādu profesiju apguvi?
— Pēc Sēlpils pamatskolas beigšanas iestājos Ogres Amatniecības vidusskolā, kur apguvu interjera dizainu. Liela daļa pamatskolas klasesbiedru izvēlējās galdniecību, bet mani nesaistīja tā vide, un nolēmu mācīties kaut ko citu. Zīmēt un rasēt patika jau no bērnības, tāpēc domāju — kāpēc ne. Šajā profesijā gan nestrādāju, jo vajadzīgs liels starta kapitāls, bet zināšanas noderēja, remontējot savu dzīvokli, ko paveicu tikai paša spēkiem. Zinu daudz par materiāliem, kā tos labāk lietot, salikt kopā krāsas.
— Kur tad strādā?
— Šobrīd esmu darba meklējumos, bet iepriekš strādāju maiznīcā “Liepkalni” par maiznieku. Pirms tam nebiju to darījis, visu iemācījos darot. No visas “Liepkalnu” produkcijas visvairāk garšo saldskābmaize ar sēkliņām, kas ir arī pircēju iecienītākā. Darbs bija interesants, bet man tomēr pārāk monotons. Vairāk patīk aktīvs dzīvesveids, kad katra diena ir citādāka, tāpēc ir doma par dienestu armijā, un esmu iestājies zemessardzē. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Kaspars Kravalis.
DZIMŠANAS GADS UN VIETA: 1989. gada 31. augusts, Viesīte.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā profesionālā.
DARBAVIETA:
šobrīd darba meklējumos.
ĢIMENE:
sieva Santa, meita Everita.
VAĻASPRIEKS: sports.
