(22. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
85. diena
No rīta mūs uzmodina mošeju saucieni. Vēl nav septiņi, ārā nav pārstājis līt kopš vakarvakara. Kārtojam somas un nogaidām, līdz lietus pierimst, tad dodamies uz autobusu.
Autobusā mūs uzrunā konduktors, jautājot, no kurienes esam un kurp dodamies. Latviju viņš nezina. Sakām, lai nepūlas. Liela jēga skaidrot mūsu valsts atrašanās vietu kādam, kurš pat īsti nezina, kas ir Eiropa? Vienu gan konduktors un viņa draugi zina. Munnaras tējas lauki applūduši. Arī kalnos, gluži kā te krastmalā, sākušās īstas lietavas.
Autobusā kāpj cilvēki, mums tikušas sēdvietas. Astoņu kilometru braucienā aizrit stunda. Tiekam izlaisti netālu no vilcienu stacijas un ejam meklēt maltīti. Te gan atkal vilšanās — visur, kur vien ieejam, ir tikai tradicionālās dienvidu brokastis, kas mums jau šķebina. Sākam apspriest turpmāko ceļu. Ko darīt, ja tiešām Munnara applūdusi? Kā autobuss līdz turienei nokļūs, ja jābrauc kalnos? 120 km garais ceļš ar autobusu no Koči uz Munnaru ierasti ilgst četras stundas. Tik ļoti gribētos to dabas skaistumu, bet skaidrs, kas mūs tur sagaida. Aukstums, slapjums, neizžāvējamas drēbes un tāls, grūts ceļš. Tējas laukus redzējām Kameronā, Malaizijā, iepriekšējā ceļojumā. Bija pasakaini.
Ejam interesēties par vilciena biļetēm uz Alapužas pilsētu, senāk sauktu un vairāk zināmu kā Allepeju. Tā ir ļoti skaista pilsētiņa 50 km uz dienvidiem no Koči. To mums ieteica kaučsērferi, un, tā kā sanāk arī pa ceļam, jādodas uz turieni. Vilciena biļetes nav jārezervē. Samaksā 35 centus par biļeti un sēdies brīvajās vietās. Tādu ir daudz. Vilciens uz 50 km attālo pilsētu arī brauc divas stundas. Bet ar autobusu nebūtu ātrāk. Tā nu mūsu tālākais ceļš izlemts. Bēgsim no lietus!
Vilciens mūs ved ilgi. Esam atraduši brīvas sēdvietas. Mūsu rindā pie pretējā loga sēž divi vīri, saslēgti rokudzelžos. Aiz viņiem divi kārtības sargi. Re, kā te pārvadā noziedzniekus. Drīz sasniedzam Alapužu. Šī vieta jau izsenis bijusi nozīmīgs tirdzniecības centrs, bet tagad ir Keralas štata apmeklētākā pilsēta.
Meklējam viesnīcu. Booking.com ir atrastas lētākās, sākot ar četriem eiro par nakti, tomēr ceram saņemt atlaidi, neko nerezervējot, bet maksājot uz vietas. Ārā ir karsti, spīd saulīte, un gaiss ir patiešām mitrs. Kafejnīcu joprojām atrast neizdodas. Stacijā pārdod tikai dosas jeb sviesta pankūkas, ko vairs nevaram ieēst.
Ejam gar aizaugušām upēm un spriežam, kāpēc šo vietu sauc par Indijas Venēciju. Ka tik nebūs nedaudz pārvērtējuši. Internetā atrodamā informācija ir pasakaina, liekas, tikko būsim sasnieguši dabas paradīzi un tīrāko Indijas pilsētu. Pagaidām viss šķiet tieši tāpat kā Koči pilsētā. Tikai mazāk ēstuvju.
Karsti, ielas pilnas, bet nav tās trakās lielpilsētas. Šķiet, te būvē sliedes vilcienam vai metro, sanāk apmaldīties jaunajos ceļos, bet tad arī nokļūstam viesnīciņā, kur pie durvīm mums jau māj sieviete. Šoreiz istabu esam rezervējuši, lai nav lieku skaidrojumu. 4,5 eiro un iekļautas brokastis. Ēstuvi bez dosām tā arī neesam atraduši. Liekas, šajā vietā tas ir vienīgais ēdiens.
Istabiņa ir vienkārša, ar dušu. Elektrība te parādās, te pazūd, bet pagaidām ir pietiekami, jo drīz dodamies apskatīt pilsētu. Šajā viesnīcā var arī paēst, bet cenas ir augstas, tāpēc nolemjam meklēt ko pieticīgāku centrā.
Esam divu minūšu gājienā no krastmalas, kur ir palmas, laivas, viļņi, bet, protams, neviens nedomā peldēties vai sauļoties. Mēs dodamies uz trīsarpus kilometru attālo centru gar vienu no kanāliem, kas aizaudzis zālēm. Tropisks klimats, zaļumiem apauguši koki un dažas laiviņas, ar kurām piedāvā braucienu pa kanāliem. Sākumā domājam izbraukt un vīriem apsolām rīt atgriezties, bet dienas gaitā plāni mainās.
Sasniedzam centrālās ielas. Esam izsalkuši, bet tajos četros restorānos, uz kuriem mūs viens pēc otra nosūta vietējie, ir tikai dosas. Beigās uzejam kādu vietu, kur vienkārši tiekam piesēdināti pie galda. Opis saka, rīsi būs. Beigās mums atnes parastus rīsus ar aizdomīgām mērcēm. Tad piecas minūtes pa visu ēstuvi meklē karotes, ko vietējie neizmanto, jo ēd ar rokām. Šādās vietējo ieskrietuvēs ir lēti, rīsus var papildināt, cik uziet, bet neesam sajūsmā un nedaudz baidāmies par vēderiem.
Dažas mošejas, upes krasts, tempļi. Esam vīlušies. Vai laivu braucieni ir tas, ko tūristi te meklē? Kāds prieks braukt laivā pa netīrajiem, piemēslotajiem kanāliem? Protams, pēc ilgāka brauciena var sasniegt ezerus, bet tur ar stundu ir par maz. Tas krietni atspoguļojas cenā.
Esam vīlušies gan vietā, gan aprakstos internetā, pēc kuriem vadāmies. Par daudz pārvērtēta. Nolemjam jau rīt doties tālāk.
Uz vilcienu staciju mūs aizved autorikša, jo vairs negribas ne staigāt, ne pētīt apkārtni. Atrodam rezervācijas kases, kas ir atsevišķi no galvenās stacijas, un nopērkam biļetes uz Keralas štata galvaspilsētu. Nu meklēsim kārtīgu maltīti! Stacijā visās ēstuvēs apgalvo, ka ir tikai dosas. Vienā rīsus sola pēc sešiem vakarā. Vai tiešām vietējie neko citu neēd?
Stundu gaidām rīsus. Tikmēr ziņās redzam, ka Keralas štatā ir kāds slavens templis, pie kura pašlaik notiek agresīvas sadursmes starp vietējiem un militārajiem spēkiem. Kafejnīcas darbinieki paskaidro, ka komunistiskā Keralas štata valdība pavēlējusi policistiem iet pa tempļiem un tikt vaļā no ticīgajiem. Savukārt tie pretojas, jo ir nobijušies, ka komunistiskais režīms visu iznīcinās. Jā, no šādiem masu protestiem un pasākumiem Indijā jāizvairās, jo tur kādu nospiest ir viegli.
Viesnīcā rīsus tā arī neapēdam, jo arvien vairāk tajos atrodam saceptas vaboles. Keralas štats laikam nav īstais gastronomiskajām baudām.
89. diena
Mums vēl nav skaidrības par turpmākajiem plāniem. Vjetnamas vīza sākas tikai ar 10. decembri, bet tik ilgi pa Indijas dienvidiem neceļosim. Visu laiku svārstāmies starp tūristu iecienīto un dārgāko Šrilanku, kas ir gandrīz ar roku sasniedzama, un interesanto, neizpētīto Bangladešu, kur nav īstas skaidrības ar vīzām un ar korumpēto robežkontroli. Bangladeša mums bija pavisam tuvu iepriekšējā ceļojumā, bet tagad jābrauc cauri visai milzīgajai valstij, lai iegūtu vīzu Bangladešas vēstniecībā Kolkatā.
Ir svētdiena, un pludmale ir pilna. Pēc vakardienas jogas sāp visas maliņas. Pelde ir jauka, ūdens silts un patīkams. Atrodam milzīgas medūzas. Tādas lielas, violetas būtnes peldas viļņos, sāpīgi sadzeldamas ūdensprieku baudītājus. Mums pāriet vēlme līst ūdenī. Garām peld arī plastmasas maisiņi, pamperu pakas un kokosrieksti, ko vietējie sviež ūdenī. Bet tie vismaz nekož.
Drīz mums pievienojas mammas māsīca Žanete, paguļam saulītē kopā, dalīdamies ceļojumu pieredzē. Protams, katram ceļotājam pieredze ir citādāka, iespaidi atšķirīgi. Grūti otram ieteikt vietas, ko apmeklēt, jo ceļojumā meklētais un ceļošanas būtība atšķiras. Žaneti klausīties ir interesanti. Sevišķi par Bangladešu un Šrilanku. Bangladešā mūsu tante nav bijusi, bet labprāt tur paceļotu. Savukārt Šrilanka esot skaista, un, ja neesam tur bijuši, vieta ir vērta apskatei.
Turpinām sarunas, staigājot gar krastmalu, un uzskrienam vēl kādai latvietei, kas ilgi dzīvo Indijā, mācās par čakrām un dziedināšanu ar rokām. 34 gadus vecā sieviete piedāvā visādus brīnumus veselībai, un arī mūs tas ieinteresē. Indijā ir tas, pēc kā braucām mēs — aura, senās zināšanas, joga, mācības par enerģijām un viss cits, ko lielākā daļa cilvēku nemaz nevēlas saprast.
91. diena
Stacijā iegādājamies biļetes šīs dienas braucienam un jautājam, vai varam rezervēt sēdvietas arī braucienam uz nākamo vietu. Mums saka, “īsajiem” četru stundu braucieniem nemaz nav iespējams rezervēt sēdvietas. Brīvu vietu atrodi, sēdies!
Jāgaida vilciens. Uz Kanjakumari tas gan kavējas. Mūs uzrunā kāds puisis. Pēc akcenta uzreiz skaidrs, ka krievs, bet mēs paliekam pie angļu valodas. Viņš pirms divām dienām ieradies Indijā un nu dodas uz Indijas dienvidiem, pilsētiņu uz raga.
Kanjakumari ir neliela krasta pilsēta Tamilnādas štatā. Īpaša vieta, jo te saskaras Indijas okeāns, Arābu jūra un Bengālijas līcis. Pilsētai ir arī garīga nozīme. Uzskata, ka šajā vietā parādījās dievietes Parvati (kas ir dieviete Māte) viena no inkarnācijām — jaunava Kanja Kumari. Tāpēc šī vieta ir arī svētceļojumu galamērķis — ticīgie nāk mazgāties svētajā ūdenī un sniedz ziedojumus templim.
Ceļš ir ilgs, vilciens vairāk stāv nekā brauc. 130 km garais ceļš izvēršas 4,5 stundu ilgā braucienā. Ik pa laiciņam pa vagonu šļūc vīri bez kājām vai vienkārši veci opīši, prasot naudu. Vietējie turpina sviest ārā pa logu ēdiena konteinerus. Gala pieturā izkāpj vien daži, arī mēs ar Oļegu. Izrādās, mēs pat paliekam vienā viesnīcā — lētākajā. Protams, ko tad vairs slēpt, sakām, ka esam no Latvijas, un Oļegs uzreiz prasa: “Tad jau runājat krieviski?”
Oļegs sācis savu pasaules ceļojumu un ir sajūsmā par Irānu. Ikviens ceļotājs mums to minējis kā labāko un interesantāko valsti, esam ieintriģēti. Bet Indijā puisis ir pirmoreiz, tā ka nu arī mēs varam palīdzēt ar padomiem. Un pirmais sākas jau uzreiz. Nokļuvuši pie viesnīcas durvīm, kuru mums palīdz atrast vietējie, jo kartes un ceļi Indijā nekad nesakrīt, kārtīgi “aplaužamies”. Sākumā visas durvis ciet, tad uzrodas daži indieši, kas te paliek, un iesaka mums zvanīt uz “Booking” norādīto numuru, jo te neviena saimnieka neesot.
Zvanām, mums atbild kāda sieviete, kas nekā nesaprot. Uzrodas vecs vīrs ar savu telefonu, kura klausulē nu dzirdams tikai viens: “Istabu nav, istabu nav.” Mums rezervēta divvietīgā, Oļegam vienvietīgā istaba bez iespējas istabu atteikt. Ja atsakām rezervāciju, istaba netiek apmaksāta — tāpat pieci eiro aiziet īpašniekam no mūsu kartes. Protams, sūdzēsimies “Booking”.
Tiekam aizvesti uz atsevišķām istabām, kas nemaz nav sliktas. Vienkārša istabiņa. Tepat ātri sūtām “Booking” sūdzību un dodamies uz pilsētu.
Mums šeit būs ļoti maz laika, bet Oļegs nesteidzas, norunājam tikties saulrieta vērošanas vietā. Saulrietiem un saullēktiem te piemītot īpaša enerģija, īpaši pilnmēness naktīs, kad mēness ceļas no jūras pretējā krastā, bet saule tajā pašā laikā sēžas. Ir iespējams arī redzēt saullēktu un mēnesi pazūdam reizē. Kanjakumari ir neliela, bet ēstuves ik uz soļa. Neko iekost nepaspējam, jo jāsteidzas redzēt saulrietu! Pa ceļam vēlamies paņemt banānu ķekaru, viens opis mūs grib apmānīt un pārdot vienu banānu par pieciem centiem, bet mēs pēc tam atrodam divdesmit banānus par tādu pašu naudu!
Gar krastmalu ir tirdziņš, skaisti tempļi un pat katedrāles, bet mēs arvien steidzam uz galējo saulrieta punktu, kur jau sapulcējušies daudzi vietējie un pāris “balto”. Saulīte tiešām jau iekrāsojusies oranža, lēni slīd jūrā. To pilnībā pazūdam pie horizonta neredzam, jo visapkārt ir migla, bet tās oranžās debesis ir kas tiešām īpašs! Tur satiekam Oļegu, lai turpinātu sarunas pie vakariņu galda.
Iepazīstinām mūsu jauno draugu ar ēdienkartē redzamajām lietām, jo nevar taču uzreiz saprast, kas tad ir tā dienvidu dosa, idli un viss cits, kas mums jau sen apnicis.
Ierodamies viesnīcā, mūsu jaunais draugs Oļegs saka, ka jātiekas jau rīt saullēkta vietā! Nu nē, tas noteikti būs par agru. Saullēkts izpaliks, bet kopīgi dienu varam pavadīt.
Atnākam uz istabiņu un izlasām ziņu no “Booking”. Izrādās, tās viesnīcas īpašnieks nu apgalvo, ka nedevis mums istabu, jo esam ieradušies trijatā, nevis divi, kā uzrādās rezervācijā. Tāpēc neko neatmaksās. Tāds absurds! Uznāk pamatīgas dusmas, un viss, kas prātā, tiek izlikts uz papīra. Oļegs taču nāca atsevišķi! Arī viņam no konta noņem naudu, jo šo viesnīcu taču nav iespējams atcelt! Kā “Booking” komanda var ticēt kādam indietim, kas īsti nesaprot, ko runā?
Zaudējums piecu eiro apmērā nav daudz, bet par taisnību ir jācīnās.
(Turpmāk vēl.)
