Skrīveru amatierteātris režisora Agņa Albrehta vadībā gatavojas jaunajai teātra sezonai. Režisors ar kolektīvu strādā otro gadu. Trupa cer, ka radošajam kolektīvam pievienosies jauni dalībnieki, taču, raugoties nākotnē, nepieciešams finansiāls atbalsts, lai iestudētu kvalitatīvākas un aizraujošākas izrādes.
“Process notiek, lomas iestudējam un strādājam. Protams, gribētu, lai apmeklētība ir lielāka, lai kolektīvam pievienojas jauni dalībnieki — ieplūst jaunas asinis. Secinājām, ka esam gados. Grūti piemeklēt izrādi, kura mums atbilstu. Teātrī esam lielākoties piecdesmitgadnieki, lugā nākas attēlot 20 gadus jaunākus personāžus, kas ne vienmēr ir viegli. Lugās lielākoties ir trīsdesmitgadnieku lomas, tas ir lustīgais vecums, kas sabiedrībā rada gaisotni. Šobrīd kolektīvā esam 12 cilvēki, bet priecātos par jaunām sejām,” stāsta režisors Agnis Albrehts. Tā kā visi amatierteātra aktieri strādā cilvēki, tad ducim cilvēku ir grūti vienoties par mēģinājumu laiku, tādēļ režisors apsver dalīt kolektīvu divās daļās un uzvest divus nelielus darbus.
Šobrīd tiek pieslīpēta izrāde “Rūķi”, ko amatierteātris Skrīveros izrādīs 1. decembrī.
Skrīverieši nupat piedalījās Aizkraukles apriņķa amatierteātru skatē Pļaviņās ar A. Eglīša lugas iestudējumu “Spēle ar brāļiem”. Režisors stāsta, ka kolektīvs ar daudz ko nav apmierināts. “Protams, ka gribas augstāku rezultātu, bet gan es, gan aktieri neparādījām labāko sniegumu. Iemesli bija vairāki, un tas viss sasummējās. Ar Skrīveru amatierteātri strādāju salīdzinoši nesen, trūkst pieredzes, un visu paredzēt nav iespējams. Šis tas piekliboja. Daudzi mani mierināja, tostarp skates žūrija, ka pirmajai reizei viss bija labi. Samierināties ar to gan nevajag,” stāsta režisors.
Viens no amatierteātru kultūras un attīstības stūrakmeņiem ir finansējums, kas ierobežo lugas izvēli. “Ja mēs gribam iestudēt foršu izrādi, atbilstošu laikmetam, tad mums nepieciešamas labas dekorācijas un attiecīgi kostīmi aktieriem. Ja līdzekļus nevar rast pašvaldībā, būtu nepieciešams cilvēks, kas strādā ar sponsoru piesaisti. Ja nav atbilstoša finansējuma, mēs varam uzvest tikai tādu izrādi, kas neprasa daudz. Šādas izrādes cilvēkiem apnīk, viņi vēlas kaut ko jaunu. Publiku vajag ņemt ne tikai ar aktieru runas prasmēm, bet likt aizgrābties no skatuves dekorācijām un tērpiem. Lai baudāms būtu viss ansamblis kopā, ne tikai atsevišķa aktieru spēle. Arī skatē par to pārliecinājos — mēs esam nabadzīgi. Protams, pašvaldība iespēju robežās atbalsta, apmaksājot transporta izdevumus, kultūras nams no vienām dekorācijām pārtaisa citas, bet ar to ir par maz. Palīdz arī teātra trupas aktieri, vienam nevajadzīga un ārā metama mēbele pārtaisot mums kļūst par interjera priekšmetu. Jaunu nopirkt nevaram. Tā ir tāda knapināšanās. Teātris ir māksla. Lai tā būtu baudāma, neiztikt bez finansējuma. Ja uzvedīsim tikai mūsdienīgas lugas, kurām atribūtiku un tērpus vieglāk sagādāt, tad skatītāju rindas paliks arvien šķidrākas. Esmu piedāvājis iestudēt izrādi, kuru finansiāli Skrīveros šobrīd nevaram atļauties. Taču, ja nākotnē nekas nemainīsies un finansējums netiks rasts, tad par kādu teātra izaugsmi varam runāt? Stāvēsim uz vietas un rādīsim vienu un to pašu. Protams, mēs esam pašdarbnieki, tomēr gribas, lai skatuve un aktieri izskatītos labāk, lugai atbilstošāk. Aktiermeistarību var pilnveidot, bet senatnīgu dāmu uz skatuves nevar attēlot ar mūsdienīgu no skapja izvilktu kleitu. Skatuves mākslā vizuālais baudījums ir ļoti svarīgs.” ◆
