Šonedēļ 44. dzimšanas dienu klusi un pieticīgi, bet ar daudziem sveicieniem atzīmēja Solvita Baumane no Aizkraukles. Dzīvespriecīgo sievieti vairums atcerēsies no šova “Dziedošās ģimenes”. Lai gan tie laiki pagātnē, skatuve un muzicēšana ģimenes lokā joprojām ir jubilāres neatņemama ikdienas daļa.
Skapī dzied “Miglā asaro logs”
Solvitas dzīves epicentrs vienmēr bijis Aizkrauklē. Jubilāre šeit dzimusi un augusi. Cik sevi atceras, Solvita bieži viesojusies pie vecmammas laukos Aizkraukles pagastā. Vecmamma strādāja fermā. Ar lauku darbiem Solvita jau tajā laikā bija “uz tu”, bet jaunībā saprotamu iemeslu dēļ tie riebās. “Ar gariem zobiem un nagiem pie vecmammas ravēju garās biešu vagas. Visādi gāja. Tagad vērtības mainījušās, lauku darbi, īpaši rosīšanās dārzā, sagādā prieku. Nekad dzīvē nebiju domājusi, ka tas man tik ļoti patiks,” stāsta jubilāre.
“Četru gadu vecumā iemācījos lasīt. Mājās bija ģitāra un veca, brūna dziesmu kladīte. Man bija kādi pieci gadi. Ņēmu ģitāru, dziesmu kladi, līdu skapī un rāvu vaļā dziesmas. Protams, ģitāru spēlēt nemācēju un nemāku arī tagad, bet pārliecinoši dziedāju “Miglā asaro logs”. Nezinu, kāpēc, pie dziesmas otrā panta man nāca raudiens, bija žēl zirgu vai ubagu. Tolaik biju vienīgais bērns ģimenē, iztēle bija dzīva. Augu vienpate un uzaugu starp teļiem. Taisni brīnums, ka tajā fermā vispār paliku dzīva. Cik reizes mani, tādu četrgadīgu, vilka laukā no mēsliem burtiskā nozīmē. Neviens jau īpaši nepieskatīja. Visi pieaugušie nebeidzamajos darbos, tā mēs paši, vēlāk brālēns, mana māsa, mazais brālēns, arī augām. Es, vecākā, sīkos vaktēju. Tagad, kad pašai meita, tik traki tiek pieskatīta… Un tā brūnā dziesmu kladīte ir vēl tagad,” stāsta jubilāre.
Solvitas tēvs ir skrīverietis, pēc Aizkraukles pamatskolas beigšanas jubilāre tāpat kā pusbrālis un māsa sekoja ģimenes pēdās un mācījās Skrīveru vidusskolā. Vēlāk studijas Kultūras akadēmijā un Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Šobrīd Solvita ir sākumskolas angļu valodas skolotāja Rīgā.
Kompensācija — bungu spēle
Solvitas neatņemama dzīves sastāvdaļa ir mūzika. Bērnībā jubilāri ieskāva tēva akordeona spēle, vēlāk dziedāšanu pie eglītes nomainīja koncerti un mācības P. Barisona Aizkraukles Mūzikas skolā kora klasē. Mūzikas mīlestība nodota arī nākamajai paaudzei, Solvitas septiņgadīgā meita mācās mūzikas skolas 3. klasē. Meitene dzied un spēlē klavieres.
Loģisks turpinājums, kas pacēla augstākā līmenī kā līdz tam. Pirms tam aktīvi darbojās no pusaudžu vecuma. “Kad sākām spēlēt ballītēs, man bija 16 gadu, māsai — 10. Toreiz, ja kāds būtu zinājis, izsauktu bāriņtiesu. Māsa Iveta pēc ballītes pirmās puses aizmiga. Spēlējām kopā ar draudzeni Līgu Butāni no Aizkraukles un manu tēti. Tā mēs darbojāmies ilgi, vēlāk pievienojās draugi, kolektīvs paplašinājās.”
Visi koncerti Solvitai ir nozīmīgi, tomēr īpaši jāuzsver divas sezonas šovā “Dziedošās ģimenes”. Dziedošā saime uzstājusies Dziesmu svētkos kapelu koncertos, koncertējuši ārzemēs, izbraukājuši visu Latviju. Radošā darbība notiek joprojām, māsa Iveta Baumane no kolektīva atdalījusies un pievērsusies aktīvākai koncertdzīvei.
Jubilāre spēlē klavieres un bungas. “Kapelā sāku spēlēt tautas bungas. Māsa uz svētkiem man prasīja, ko es vēlos — tradicionālo dāvanu karti vai pārsteigumu. Izvēlējos otro. Dāvanā saņēmu iespēju apgūt bungu spēli pie Latvijā pazīstama bundzinieka Viestura Samta. Tā ir zināma kompensācija, jo mūzikas skolā mācījos kora klasē, un man bija jāspēlē klavieres. Neteikšu, ka dikti to vēlējos vai man padevās. Tā bija ļoti laba dāvana!” stāsta jubilāre.
Muzicējot ar ģimeni, neiztiek arī bez radošām domstarpībām. Gājis visādi, pat notis lidojušas pa gaisu, bet vienmēr viss veiksmīgi atrisināts. “Pie klausītājiem ejam ar prieku un atvērtību. Mēs nejūtamies augstāki, mūzika nešķiro, bet vieno visdažādākos cilvēkus. Šogad kolektīvā notikušas nelielas izmaiņas, kapelai pievienojies vēl viens horvāts — uz Latviju atbraucis mana vīra Ivicas brālēns Daniels, kurš ir profesionāls horvātu nacionālo instrumentu spēlētājs. Esam izveidojuši muzikālo apvienību “Melodic”, kurā spēlē mana un Līgas Butānes ģimene.”
Vīru satiek
“Sudmaliņās”
Aizkraukliete ar vīru Ivicu Jendroku no Horvātijas iepazinās 2001. gadā starptautiskajā folkloras festivālā “Sudmaliņas”. Horvātu grupa atbrauca uz Aizkraukli, Ivica un Solvita sadraudzējās. Divus gadus abi kursēja starp Latviju un Horvātiju. “Esmu klusāka, introvertāka, dzīve jau bija iekārtota. Ko es Horvātijā darīšu? Ivica ir komunikabls, viņam padodas valodas. Atbraucot ātri dabūja darbu, četru mēnešu laikā apguva latviešu valodu. Domājām, nu labi, lai pagaidām ir Latvija, tas “pagaidām” jau 15 gadus ieildzis,” smej jubilāre. Mājās valda kultūras mikslis. “Reiz prasīju, kādā valodā vīrs domā? Nu jau latviešu, horvātu vairs ne. Vasarā mēnesi pavadām Horvātijā. Piekopjam abu tautu tradīcijas, ēdienus un dziesmas. Ivica ir temperamentīgāks, horvāti ir tuvāki slāvu tautai, viņi ir viesmīlīgāki un atvērtāki nekā latvieši. Horvātija ir iepazīta no viena gala līdz otram, bet pārsteidz arvien no jauna. Tik pārsteidzoši dažāda, no skaistās Adrijas jūras piekrastes līdz Ungārijas pierobežai. Meitai Diānai krusttēvs ir populārs mākslinieks Josips Cugovčans, kas pazīstams visā Horvātijā un ārpus tās ar savu naivās mākslas glezniecību un privāto etnogrāfisko muzeju. Tā ir vieta, kur katru gadu viesojamies, nakšņojam muzejā, autentiskās gultās, kur var izjust, kā bijis pirms vairāk nekā simt gadiem.”
44. dzimšanas dienu Solvita atzīmēja šaurā ģimenes lokā. Ģimenē pieņemts nesēdēt pie svētku galda, tā vietā doties dabā. Šogad ģimene pastaigājās pa Kokneses parku, kam sekoja maltīte kafejnīcā. Nākamā gada pusapaļā jubileja liek domāt par tradīciju atjaunošanu. “Agrāk ar Līgu rīkojām tematiskās ballītes. Kādas tik mums trakas ballītes bijušas! Kā reiz runājām, ka pēc ilgiem laikiem vajadzētu atsākt. Skaitlis 44 nav ne liels, ne mazs — no abām pusēm vienāds. Kad man palika 40, šausminājos, kas nu tagad būs. Likās, viss labais pagājis un beidzies. Tagad esmu nomierinājusies un pieņēmusi, ka nekādas lielās atšķirības starp 39 un 44 nav,” teic Solvita. ◆
