Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestāde “Auseklītis” šomēnes svinēs 30 gadu jubileju, un jau 31 gadu tā vadītāja ir Inta Vīberga. Kad viņa sāka darba gaitas, bija uzcelts bērnudārza karkass ar jumtu un vajadzēja pabeigt tā celtniecību.
“Tu varētu darīt ko vairāk!”
— Iepriekš sacījāt, ka par vadītāju kļuvāt 28 gadu vecumā. Kā tas notika?
— Toreiz dzīvoju Stučkā, tagadējā Aizkrauklē, un strādāju Ogres skolu valdē, taču izbraukāt bija grūti, meitai Baibai bija tikai trīs gadi. Meklēju darbu Aizkraukles skolās. Vakarskolas direktore Mirdza Vainovska sacīja: “Inta, tu varētu darīt arī ko vairāk!” Kad toreizējai Aizkraukles skolu valdes vadītājai Vilmai Bikmanei ieminējos, ka varbūt es varētu strādāt par bioloģijas skolotāju, viņa sacīja: “Man ir ideja. Mums būs bērnudārzs, kam vajadzīga vadītāja, un es piedāvāju, lai tu uzņemies šo amatu!” Man bija diennakts pārdomām, negulēju, bet nolēmu piedāvājumu pieņemt. Tas man bija izaicinājums.
— Tā bija pareizā izvēle?
— Jā, man ļoti patīk mans darbs, te ir bijušas un ir lielas izaugsmes iespējas. Man bija piedāvājumi veidot karjeru un darīt ko citu, taču papīri nav mana stihija, man patīk praktiskā darbība — jumti, remonti, puķudobes, drenāžas, telpu dizains, kas ir mans vaļasprieks, pedagoģija, psiholoģija, konfliktu risināšana. Tālajā 1988. gadā, kad sāku šo darbu, biju maksimāliste, man šķita, ka visam jābūt perfekti. Tas, ko redzēju, mani ļoti pārsteidza, tādēļ gadu cīnījos, neparakstīju vajadzīgos dokumentus, lai bērnudārzu nodotu ekspluatācijā.
— Kas jūs neapmierināja?
— Bija daudz man nepieņemamu lietu. Piemēram, krāni tecēja, vietām tiem pat nebija nekādu blīvju, palodzēm, durvīm un visam citam, kas bija no koka, tikai viena krāsas kārta, tehnika — sarūsējusi, krūmi — iznīkuši, jo netika kārtīgi iestādīti… Paveiktais darbs bija ārkārtīgi paviršs un arī negodīgs.
— Kāds zaga materiālus?
— Tos mainīja. Vienā dienā redzēju — atveda labus materiālus, otrā dienā atklājās pilnīgi cita aina.
— Ko jūs tad darījāt?
— Cīnījos, lūdzu palīdzību Tautas frontei, man palīdzēja tās pārstāvji Libeks, Ozols un Bergmanis, viņus iesaistīju visā procesā. Tolaik bija piecgades plāni, objektus vajadzēja nodot laikā. Ja tas netika izdarīts, rajonam tika “nogriezta” nauda. Celtniecības tresta pārstāvji, kas ieradās pārbaudīt objektu, bija saprotoši un neiebilda ne vārda. Viņiem pamatoju, kāpēc objektu nepieņemu — to darīšu tikai tad, kad viss būs kārtībā. Man jautāja, vai es taisos visu sistēmu pārmainīt? Teicu — atbrīvojiet mani no darba, tā ir jūsu izvēle, bet es ēku nepieņemšu!
— Kas uz to mudināja?
— Sapratu — ja tādu ēku pieņemšu, palikšu viena bez naudas un ar visām nebūšanām. Kā tādā ēkā varēs uzturēties bērni, kā es iegūšu rezultātu? Iestāde ir ļoti liela — vairāk nekā 3000 kvadrātmetru, celtniekiem pieprasīju visu nodot pa daļām. Krānus — atsevišķi, pati visus pārbaudīju, vai kas netek. Atsevišķi — logus, palodzes, durvis, linolejus, pagrabus, kas pludoja un kur varēja braukt ar laivu. Drenāžas sistēma jau no sākuma nebija pareizi ierīkota, šajos gados daudz ko nācās pārtaisīt. Kad pieņemšanas dokumentus parakstīju, kā nākamo uzdevumu sev izvirzīju veidot stipru, saliedētu, gudru kolektīvu, jo zināju, ka vislielākā bagātība un vērtība ir cilvēki.
— No kurienes jums — tik jaunai — bija tāds cīņasspars?
— Domāju, ka no ģimenes. Jau piecu gadu vecumā zināju, ka būšu skolotāja. Skolā un arī augstskolā man patika vadīt, organizēt. Man bija stipra vecāku ģimene, abi vecāki sagaidīja zelta kāzas, ģimene viņiem bija liela vērtība. Manai mammai Helēnai Liepiņai novembrī būs 93 gadi, un viņas dzimta ir ar stiprām, pamatīgām, dziļām saknēm. Mana māsīca ir Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka, māsīcas ir Baiba un Baņuta Rubesas, māsīca ir Elīna Garanča, mammas jaunības uzvārds bija Broka. Mammas brālis Antons Broks bija kinoredaktors, veidoja filmas. Tās ir dzimtas saknes, kas mani ļoti iedvesmo, kaut kas mums ir kopīgs. Kā saka mamma — kaut pavisam niecīgs procents, bet kaut kas no viņiem ir arī manī.
Atmodas laika
bērnudārzs
— Kā tika izvēlēts bērnudārza nosaukums?
— Šis ir Atmodas laika bērnudārzs, tādēļ tika izvēlēts nosaukums “Auseklītis” — sapratu, ka veidošu ļoti latvisku bērnudārzu ar latviskajām tradīcijām, vidi un savu seju, lai mēs atšķirtos no citiem. Tā kā pēc profesijas esmu bioloģijas skolotāja, man bija atšķirīgs skatījums uz lietām. Bērna personības pamati veidojas līdz piecu gadu vecumam, tas ir ļoti būtisks laiks, pats svarīgākais bērna attīstībā, jo tie ir pamati, kas būs vajadzīgi tālākajā dzīvē, tādēļ sapratu, ka nepieciešami dažādi pulciņi, lai bērni nebūtu jāved kur citur attīstīt savas spējas. Centos panākt, lai tie būtu bez maksas.
Bērni varēja apgūt klavierspēli, mācījās angļu, franču valodu, bija sporta, zīmēšanas, sarīkojumu, tautas deju, šaha nodarbības. Tas bija laiks, kad ministrijas un citos līmeņos svešvalodu apguvi bērnudārzos neakceptēja, mums bija jāpierāda sava taisnība. Bērni bieži slimoja, tādēļ veidojām veselības grupas. Bija svarīgi, lai bērni pie mums justos kā mājās, lai viņu un arī vecāku emocionālā drošība augtu dienu no dienas.
Pirmā pakāpe bērnu izglītībā
— Kas mainījies šajos gados?
— Viss ir mainījies, jau sen bērnudārzs nav pieskatīšanas iestāde, tā ir pirmā pakāpe bērnu izglītībā. Bērniem vajadzīga individuāla attieksme, visiem neder vienas un tās pašas metodes. Visus šos 30 gadus esam meklējuši veidus, kā veicināt bērnu izaugsmi, kā savu darbu uzlabot. Ātri apguvām e-klasi, piedalāmies dažādos projektos, ar pašvaldības atbalstu nopirkām interaktīvās tāfeles, darbinieki iemācījās ar tām strādāt, apguvām apgāda “Lielvārds” programmas bērnu apmācībai. Visiem speciālistiem, skolotājiem ir datori, visi prot ar tiem strādāt. Visu laiku radām, izdomājam ko jaunu, svinam Maizītes svētkus, Tēva dienu un citus svētkus. Paldies Aizkraukles novada pašvaldībai un tās priekšsēdētājam Leonam Līdumam, viņa vietniekam Eināram Zēbergam, Finanšu un grāmatvedības nodaļas vadītājai — galvenajai ekonomistei Zinaīdai Krūmiņai, Aizkraukles Izglītības pārvaldei. Kāpēc viņiem? Tādēļ, ka mūsu izaugsme bijusi atkarīga no pašvaldības, no mūsu savstarpējās sadarbības, iegūstot morālo un finansiālo atbalstu, un Aizkrauklē izglītības sistēma vienmēr ir atbalstīta. Varam izdomāt nez kādas idejas, bet nevarēsim tās īstenot, ja nebūs naudas. Pateicos arī savai ģimenei un vīram Agrim — vienmēr esmu saņēmusi sapratni un atbalstu, un tas manā darbā ir ļoti svarīgi.
— Cik liels ir jūsu kolektīvs?
— Esam 58 darbinieki, no tiem divi vīrieši. Ar savu kolektīvu ļoti lepojos, darbiniekiem uzticos. Gatavojoties jubilejai, sev jautāju, ar ko mēs atšķiramies no citiem? Atbilde — ar to, ka šajā kolektīvā katrs cilvēks ir gatavs iet soli, divus, trīs un vairāk uz priekšu, nekā prasa pienākumi. Visi ir ļoti saliedēti, kolektīvs ir radošs, stiprs, elastīgs, domājošs, es uz to paļaujos. 25 cilvēki te ir strādājuši no 20 līdz 30 gadiem, līdz 15 gadiem — deviņi, ir 12 jauni darbinieki. Priecājos par katra jauna cilvēka ienākšanu kolektīvā, jo tās ir jaunas vēsmas ar mirdzošām acīm un enerģiju. Mūsu skolotājas ir atsaucīgas, radošas, izpalīdzīgas. Kad sāku strādāt, man bija 28, bet citām jaunām meitenēm — tikai 18. Atskatoties uz kopā nostrādāto laiku, gribas izsaukties — kā mēs esam auguši!
Dzīves ceļa zīmes
ir visapkārt
— Kas, jūsuprāt, ir iestādes vadītājs?
— Vadītājs ir skolotāju skolotājs, menedžeris, psihologs, iedvesmotājs. Uzskatu, ka vadītāja uzdevums ir atraisīt, atvērt darbiniekus, palīdzēt viņiem atrast un attīstīt savus talantus un spējas, lai katrs kļūtu līderis savā amatā, pats izvirzītu uzdevumus, apzinātos iestādes kopējos mērķus. Dažkārt cilvēki pat nezina, cik viņi ir talantīgi un spējīgi. Visu laiku ir nepieciešams motivēt, stimulēt, iedvesmot, ievirzīt. Gadiem ilgi strādājot, var rasties pagurums, izdegšana. Vienā no pēdējām sanāksmēm domājām, ko darīt, lai iestādes darbiniekiem mazinātu stresu.
— Jūs esat stingra vadītāja?
— Jā, tiešām stingra. Kad biju jauna, varēju būt visāda. Bija jaunības maksimālisms, vēl nebiju iedziļinājusies pašizaugsmes sfērā, nesapratu daudzas lietas. Dzīves ceļa zīmes ir visapkārt, jāmāk tās lasīt, tad viss izdosies, un veiksme būs tavā pusē.
— Nesen tika vērtēts jūsu — vadītājas darbs. Kāds ir novērtējums?
— Visās ailēs — amata pienākumu izpilde, izglītība, profesionālā pieredze, profesionālās zināšanas un prasmes, vispārējās zināšanas un prasmes — saņēmu vērtējumu “ļoti labi”, par to esmu iepriecināta. Tā bija manis kā izglītības iestādes vadītājas profesionālās darbības novērtēšana — pirmoreiz dzīvē. Vērtētāji analizēja manu darbu, darbu ar kolektīvu, vecākiem. Pamatoju, kāda ir pārmaiņu vadība, kā kolektīvu orientēju sasniegt rezultātu, attīstīties, kā spēju pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, kāds ir mans stratēģiskais redzējums.
Par līderiem
un direktoriem
cilvēkus nemāca
— Pieņemt lēmumus ir grūti?
— Tāpēc man patīk strādāt komandā, patīk opozīcija, jo tieši tā palīdz attīstīties un pieņemt pareizo lēmumu. Kad sāku strādāt, tad visus lēmumus mēģināju pieņemt pati. Mani vienmēr ir pavadījusi milzīga ticība sev un optimisms. Tās ir divas lietas, kas radīja vēsturi, rada šodienu un noteikti radīs arī nākotni. Tomēr sapratu, ka nav tādas robežas, kad vari pateikt — tev ir pilnīga un galīga taisnība, jo katram ir sava taisnība, jāatrod vidusceļš, kad tu pieņem pareizo lēmumu. Es to pati iemācījos dzīves laikā, jo par līderiem un direktoriem cilvēkus nemāca, par tādiem kļūst. Ļoti daudz strādāju ar sevi. Vadītāja darbs lielākoties saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Man ļoti palīdz intuīcija, ko apzināti esmu attīstījusi, jo tā agrāk bija novārtā un apspiesta, tāpat kā daudziem cilvēkiem.
Prieks — garīgās zāles
— Kā attīstījāt savu intuīciju?
— Strādājot ar sevi — lasot, analizējot sevi, savu rīcību, meditējot. Pirmām kārtām analizēju savas domas. Ir daudz skaistu lietu, par ko domāt, ko vērot un ko radīt. Kāpēc sevi tā izniekot, kuļoties pa sliktām domām? Kāpēc cilvēki tā dara? Varbūt viņi sevi nav atklājuši, nav sevī iedziļinājušies? Ir tik skaisti domāt pozitīvi, bet reāli. Lietas noskaidrojam, izdiskutējam, pieņemam lēmumu, un viss — tu šo problēmu noliec malā un vairs neapspried, turpini dzīvot tālāk ar prieku un optimismu. Ir cilvēki, kas var staigāt dienu, nakti, pusgadu aizvainojumā, niknumā. Prātu vajag pieslēgt tam, kas tevi uzlādē pozitīvi, kas dod enerģiju, pilnveido tavu garu, rada prieku, jo prieks ir garīgās zāles. Ir visādi brīži bijuši, bet tas ir normāli, to vienkārši sauc par dzīvi. Nekavēties pie sliktā — tas ir dzīves filozofijas reizrēķins.
Patiesības kož
kā vāvere riekstus
— Kad jums atnāca tāda atskārsme?
— Apmēram 30 gadu vecumā sapratu, ka pasaule nebūt nav tāda, kā mums šķiet, tā ir daudz sarežģītāka, un dzīve tev sniedz nevis to, ko tu gribi, bet to, kas esi tu pats. Tas nozīmē, ka ļoti liels darbs jāiegulda, strādājot ar sevi. Es ļoti daudz lasu, dzīves patiesības kožu kā vāvere riekstus. Pašam ir jāaug, jābūt līdzsvarā, jāsaprot dzīves patiesības, tikai tad tu vari palīdzēt citiem cilvēkiem. Pirmā lielā atskārsme ir tad, ka tu savās likstās vairs nevaino nevienu citu cilvēku. Tu iemācies piedot, un tevī nav aizvainojuma. Neviens jau nav vainīgs, vienīgais vainīgais esi tu pats. Cilvēkiem ir tendence ap 80 procentiem savu domu veltīt kādām negatīvām lietām, smadzenes ir pilnas ar negatīvo, un viņi gaida, kad dzīvē notiks labas lietas. Cilvēki maina darbavietas, jo esošajās ir slikti, taču problēma iet viņiem līdzi. Bet, kad sāc kontrolēt savu prātu, virzīt domas uz pozitīvo, tad mainās visa tava dzīve un liktenis. Nepiedot cilvēkam nozīmē, ka es uz saviem pleciem uzkrauju otra cilvēka lielo nastu un to nēsāju vaidēdama, kunkstēdama un liedama gaužas asaras. Ir normāli sadusmoties, apvainoties, uztraukties, bet zinu, kā trīsdesmit minūtēs no tā visa tikt vaļā. Mani bērni saka — bērnudārzs ir tavs trešais bērns, un tā ir taisnība, daudz kas ir izsāpēts. Viņi ir izjutuši, kā esmu cīnījusies, lai būtu labi bērniem un vecākiem, lai būtu rezultāti. Ilgu laiku bijām bāzes bērnudārzs, pie mums brauca mācīties. Esmu laimīga par to, ko man liktenis ir piedāvājis. Bet līdz tam man ir palīdzējušas nonākt pašizaugsmes grāmatas.
Gudrību nepietiek tikai izlasīt
— Kā strādājat savā pašizaugsmē?
— Ceļos ļoti agri, piecos, un strādāju ar sevi. Meditēju, plānoju jauno darba dienu, rīta stundās rodas visvērtīgākās idejas. Ļoti daudz mācos — lasu, pasvītroju, izrakstu. Pēdējās grāmatas, ko esmu lasījusi, ir pašizaugsmes trenera Robina Šarmas “Izcilības stunda”, “Izzini savu likteni”, lasu Luīzu Heiju, Bergeri, Čopru, Lazarevu, Svijašu, Siņeļņikovu, L. Vilmu un citus autorus. Tomēr nepietiek tikai izlasīt. Sev sacīju tā: “Inta, gudrība nav nekāda gudrība, ja tu to nepielieto dzīvē!” Un sākās praktiskā daļa. Darbs ir smags, tas prasa milzīgu gribu. Tas nav tā — palasīšu, rīt laimīgi domāšu, un viss manā dzīvē sakārtosies. Ir vērts strādāt ar sevi, jo neviens cits jau tev nepalīdzēs. Ir cilvēki, kas meklē savu ceļu, bet, kad ir grūti, viņi to pamet, neturpina. Vajag milzīgu gribu, degsmi, lai ietu līdz galam, lai sevi izzinātu un sevi mainītu. Vadītājam ir daudz praktisku uzdevumu, ar ko jātiek galā, un viens no galvenajiem uzdevumiem ir atbildība par darbiniekiem un bērniem. Ir prieka brīži, ir bēdāšanās laiks, bet, lai tavā dzīvē notiktu kas notikdams, nav vainīgo, viss jāmeklē sevī. Jāuzdod jautājums — ar ko es sev piesaistīju šo situāciju? Daudz analizēju, ko es varu mainīt sevī, un 20 gadu garumā manī ir notikušas būtiskas izmaiņas. Interesē psiholoģija, kas iet roku rokā ar pašizaugsmi, tādēļ biju iestājusies Latvijas Universitātē un studēju psiholoģijas specialitātē. Cenšos palīdzēt gan vecākiem, gan skolotājām — tikai tad, kad esi sakārtots pats, vari palīdzēt citiem. Gatavojoties 30 gadu jubilejas pasākumam, atradu šādus skaistus filozofa Emersona vārdus: “Kas ir panākumi? Iegūt bērnu sirsnīgo mīlestību, iegūt gudru cilvēku cieņu, nopelnīt godīgu kritiķu atzinību, pagūt bieži smieties, mīlēt un no prieka gavilēt, zināt to, ka kaut viena dzīva būtne ir jutusies atvieglota tāpēc, ka tu dzīvoji.” Tam pilnībā piekrītu. Skolotāja misija ir vienmēr palīdzēt cilvēkiem. Jaunībā tas nešķita kā vissvarīgākais, bet mūsu vērtības mainās, un tagad tas ir ļoti nozīmīgi. Cilvēka uzdevums ir vienkārši būt laimīgam.
— Ko jūs novēlētu savam kolektīvam jubilejā?
— Ikvienam gribu novēlēt to, ko šogad vēlēju izlaidumā: lai katram no mums būtu iespēja dzīvot Mīlestības mājā Saticības ielā, lai logi būtu atvērti uz sapņu dārzu un sapņi lai piepildās! ◆
