Ceļot ir ļoti jauki! Vēl jo vairāk, tādā veidā sveicot Starptautiskajā senioru dienā, kā to nolēma Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta senioru biedrības “Ābeļziedi” valde. Šoreiz maršrutā tika iekļauti gan tikai trīs apskates objekti.
Bijām vietā, kur izdoma savijas ar realitāti, — Minhauzena muzejā. Salacgrīvas novada Duntes muižas muzejs ir interesants gan bērniem, gan pieaugušajiem. Iepazinām baronu Minhauzenu kā pāžu, armijas virsnieku, mīlošu vīru, kaislīgu mednieku, aizrautīgu stāstnieku, kurš baudīja dzīvi, spējot smieties par sevi un citiem. Šeit, Latvijā, Duntes muižā, kopā ar ar savu dzīvesbiedri Jakobīni slavenais fantāzijas meistars aizvadījis savus skaistākos dzīves gadus. Apskatījām viņas istabā īstenu 18. gs. dāmu paradīzes stūrīti. Vīriešu uzmanību vairāk piesaistīja medību trofejas, naži, ieroči. Aplūkojām Latvijā plašāko vaska figūru kolekciju “Izcilas personības Latvijas vēsturē”.
Saulkrastu velosipēdu muzejā apskatījām tēva un dēla Jāņa un Gunta Sereginu velosipēdu kolekciju, kas ir vienīgā Latvijā un lielākā Baltijā. Kolekcijas veidošana aizsākās 1977. gadā, kad Jānis iestājās Latvijas Antīko automobiļu klubā un sāka nopietni interesēties par velosipēdu rūpniecības vēsturi, kā arī riteņbraukšanas pirmsākumiem Latvijā.
Virs ieejas Bīriņu pilī lasām tik skaistus vārdus: “Atstāju mantojumā Tēvzemes mīlestību!” Kurš gan nezina, ka šeit tapis populārais latviešu seriāls “UgunsGrēks”. Izsekojam muižas pirkšanas un pārdošanas vairā ka posmam ir bijis spilgts tās saimnieks. Pils bija ievērojama ar savu plašo grāmatu un mākslas priekšmetu kolekciju, slavenu autoru darinātajām skulptūrām ēkas dekoratīvajā apdarē un parkā. Izstaigājām pils zāles, klausījāmies mīlasstāstus. Arī par muižkunga dēla Ērika un māsas istabeni, kuri parasti tikās pie senču stādītā Mīlestības ozola. Precēt kalpu meiteni viņam, protams, aizliedza, un beigas bija traģiskas. 1912. gadā meitene pakārās, bet saimniekdēls nošāvās. Spēcīgas mīlestības apliecinājums, kas saglabāts leģendās un nostāstos — kā jau pilī! 20. gs. te bija sanatorija, kurā ārstēja astmas un sirds slimniekus. 1993. gadā pili sāka nomāt un vēlāk ieguva īpašumā Jānis Vimba, kurš pilij atgrieza jaunu dzīvību. Šodien pili mantojusi, par to rūpējas, apsaimnieko viņa ģimene. Man, ikreiz esot Bīriņu vai Gārsenes pilī, jādomā — kāpēc liktenis bija tik nežēlīgs Latvijas arhitektūras pērlei, šīm abām pilīm tik ļoti līdzīgajai Odzienas pilij? Paldies Dievam, šobrīd tā beidzot atdzimst no drupām un arvien biežāk aicina iegriezties ceļotājus.
Esam guvuši jaunus iespaidus, paplašinājuši savu redzesloku. Tieksme mācīties, redzēt kaut ko jaunu neļauj smadzenēm novecot. Arī šo ekskursiju seniori novērtē atzinīgi, pozitīvi, jo ieguvums patiešām bija vērtīgs. Varbūt būtu lietderīgi apvienot ekskursiju ar pieredzes apmaiņu un tikšanos senioru biedrībās. Varbūt, sakot paldies Pļaviņu novada domei par atbalstu, derētu lūgt to palielināt nākamā gada budžetā, jo dotās naudas jau senioriem pietiek tik uz vienu galu.
Patiesi, ceļot ir ļoti jauki! Bet laimīgs vien tas, kam kā Sprīdītim vai kā sengrieķu Odisejam ir vieta pasaulē, kur atgriezties mājās. ◆
