Lai arī šķiet, ka jaunais mācību gads tikai nesen sācies, audzēkņiem jau drīz pirmās brīvdienas. Pavasarī Pļaviņu Mūzikas skolu beidza astoņi audzēkņi, savukārt rudenī mācības sāka 14 jauni, un varam vēlēt, lai viņi visi tiek līdz izlaidumam. Turpinās intensīvs darbs.
Šis gads iezīmējas ar pārmaiņām arī profesionālās ievirzes izglītības jomā, jo jaunais kultūras ministrs Nauris Puntulis savu darbību sācis ar ideju par reformu, lai arī pieredzējušie politiķi ieteic nelietot šādu jēdzienu, bet gan vārdu “pārmaiņas”. Tas neesot tik biedējoši… Ar nepacietību gaidām, kādas būs šīs pārmaiņas mūzikas un mākslas skolu darbā, jo nekas konkrēts vēl nav minēts.
Būtiskākā problēma, ar ko saskaras liela daļa mūzikas skolu Latvijā — to beidzēji salīdzinoši reti izvēlas turpināt mācības šajā jomā. Valsts viņu muzikālajā izglītībā ieguldījusi lielus līdzekļus, bet nav atgriezeniskās saites. Tāpēc priecājamies par katru, kurš vēlas mācīties mūzikas vidusskolā vai augstskolā. Domājot par bērnu nākotni, šajā ziņā saprotama arī vecāku nostāja, kuri nav pārliecināti, vai mūzika ir labākā izvēle nākotnes profesijai. Vai, nodarbojoties ar to, jaunais cilvēks varēs finansiāli sevi nodrošināt? Kamēr šī situācija nav nostiprinājusies, šaubas ir saprotamas, bet jācer, ka tas mainīsies, jo mūziķa profesija arī ir viena no perspektīvām.
Tiekoties ar audzēkņu vecākiem, es vienmēr uzsveru, kāda nenovērtējama iespēja ir muzikālā izglītība Latvijā. Šī ir viena no labajām lietām, kas vēl saglabājusies no padomju laikiem un noteikti jāsaglabā. Citās daudz attīstītākās valstīs šādas sistēmas nav, nav arī tādu Dziesmu un Deju svētku kā pie mums, jo tas ir arī mūzikas skolu ieguldījums. To uzdevums ir ne tikai sagatavot profesionālus mūziķus, bet arī amatiermākslas kolektīvu dalībniekus un izglītotus koncertu klausītājus.
Kultūrizglītības politiku Latvijā veido un mūzikas skolu darbu koordinē Kultūras ministrija, bet, protams, ikdienā sekoju līdzi notikumiem izglītības jomā kopumā, arī ministres Ilgas Šuplinskas lēmumiem un paziņojumiem. Pagājušajā nedēļā Saeimā bija iesniegts viņas demisijas pieprasījums, bet ministre izturēja uzticības balsojumu. Politika nepārprotami ir sarežģīta lieta, un arvien vairāk pārliecinos, ka daļai tajā iesaistīto piemīt Danninga-Krīgera efekts, kas liecina par spēju pārvērtēšanu, neveiksmīgu lēmumu pieņemšanu un savu kļūdu neatzīšanu. Savukārt daudzi, kuri varētu ko darīt, neuzdrošinās iet politikā. Vērojot to, kas šobrīd notiek izglītībā, baidos, ka daudzas pieļautās kļūdas smagi izjutīsim pēc gadiem, kad kaut ko mainīt būs grūti. Lēmumi ir ļoti atbildīgi, bet katrs ministrs nāk ar savām reformām, vēlas “paspīdēt” ar kaut kādiem viena brīža uzliesmojumiem, lai arī sevi izceltu.
Neesmu iedziļinājusies Izglītības un zinātnes ministrijas aktualizētajā Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka lietā, tik vien pasekojusi līdzi notikumu izklāstam plašsaziņas līdzekļos. Nepazīstu arī personīgi Muižnieka kungu un neesmu mācījusies Latvijas Universitātē, bet notikumu kopums liecina, ka tur tomēr vajadzīgas kādas pārmaiņas. Viena gan ir publiski pieejamā informācija un tā, kas paliek mums nezināma. Tā ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Tāpēc būtiski šajā informācijas gūzmā katram saglabāt kritisko domāšanu.
Ministru kabinetā aizvadītās nedēļas nogalē akceptēts nākamā gada valsts budžeta projekts. Katru gadu to gaida ar cerībām, kas ne vienmēr piepildās. Mūzikas izglītības jomā strādāju jau vairāk nekā desmit gadu, un jūtams, ka valsts dotācijas skolām nepalielinās. Jebkuras pārmaiņas rada risku, ka šī daļa varētu samazināties. Gan jau arī turpmāk būs citādāk, kaut kas būs atkal jāpārkārto un jāpielāgojas. Tomēr, neraugoties uz to visu, vecāku līdzfinansējums par bērna mācībām mūzikas skolā ir ļoti mazs, salīdzinot ar kopējām izmaksām.
Aizvadītajā laikā policija arvien lielāku uzmanību pievērš telefonu lietošanai pie automašīnas stūres. Kā jau visiem, arī man telefons ikdienā ir līdzās, bet cenšos to nelietot braukšanas laikā. Pilnībā atbalstu šo aizliegumu un piemērotos sodus, jo telefona lietošana braukšanas laikā ir bīstama. Lai arī šķiet, ka tās ir tikai dažas sekundes, šis laiks var būt izšķirīgs, lai nespētu pieņemt pareizo lēmumu intensīvā satiksmē. Domāju, joprojām daudzi telefonu izmanto braukšanas laikā, un tā galvenokārt ir runa par cilvēku atbildību un audzināšanu. Ikdienā esam ar telefoniem tik ļoti saraduši, ka arī bērni gatavi šķērsot ielu nevis skatoties pa labi un kreisi, bet telefonā.
Aktualizēts jautājums par fotoradariem uz Latvijas ceļiem. Nevarētu būt diskusijas, vai tie nepieciešami vai arī domāti tikai peļņai. Ja autovadītājs saņem paziņojumu par fiksētu atļautā ātruma pārsniegšanu, tas tomēr liek būt uzmanīgākiem. Domāju, kopumā autovadītāji kļuvuši daudz disciplinētāki.
Visas pasaules uzmanība šobrīd pievērsta 16 gadus vecajai Zviedrijas klimata aktīvistei Grētai Tūnbergai. Grūti izprast visus viņas rīcības patiesos motīvus, bet var apbrīnot, ka pusaudze tādā vecumā var panākt, lai pasaules lielvaru vadītāji ievēro un reaģē uz viņas teikto. Neviens gan nevar dzīvot tikai ar zaļo domāšanu, jo mūsu ikdiena nav iedomājama bez dabas piesārņojuma. Ar automašīnu ir jābrauc un māja jākurina, tā ka mūsu iespējas dažkārt ir ierobežotas. Nereti arī lielo dabas aizstāvju darbi nesaskan ar viņu darbiem. Tomēr ignorēt to visu nevar, jo citādāk sekas tikai palielināsies.
Rudens ir laiks, kad Pļaviņās notiek Kamermūzikas dienas. Šogad jau septīto reizi. Rīkojot tās, bija vēlme ne tikai izglītot skolas audzēkņus, bet arī piepildīt vietējo kultūras telpu. Tagad tās kļuvušas jau par neatņemamu tradīciju. Par to pašiem prieks, jo Kamermūzikas dienām vienmēr cenšamies izvēlēties kaut ko īpašu, un tie ir profesionāli mākslinieki, kā arī iespēja muzicēt mūzikas skolu audzēkņiem. Kas zina, varbūt pēc laika kāds atgriezīsies koncertā Pļaviņās jau kā profesionāls mūziķis. Tas dod lielu gandarījumu paralēli iestādes vadītāja administratīvajam darbam. Ikdienā labprāt kā klausītāja apmeklēju koncertus, bet gandarījums un azarts ir rīkot tos pašai.
