Kaķiem gan labi — ja kāda nelaime, palīgā steidz ugunsdzēsēji. Bet kas manas skumjas dzēst skries palīgā? Man ir rudens depresija. Jūtos kā pankūka bez ievārījuma, tāda plakana un bez salduma. Un kā gan ne? Man nekas neder. Tik veselīgi ēdu, suliņas dzeru, salātiņus garšoju, bet viss, ko velku mugurā, izskatās kā iespīlēts cīsiņš apvalkā. Pensionāriem vismaz pensijas pieliek, bet man nekā. Es taču Jaungada naktī uz zīmītes biju uzrakstījusi, lai man šogad ir tievs viduklis un biezs naudasmaks, pēc tam šo vēlēšanos sadedzināju un pelnus iemaisīju šampanieša glāzē, bet, izrādās, Visuaugstais visu ir sajaucis. Man viss ir otrādi. Tā nu es vakaros klīstu viena kā rudens vēja rauta lapa un nespēju saprast, kāpēc ar mani tā notiek?
