Īstenojot projektu “Sēlijas salas”, divu gadu laikā 17 mazajās Sēlijas reģiona apdzīvotajās vietās radīts tematisks tūrisma piedāvājums, kura mērķis ir veicināt šī ciema, pagasta un arī novada sociālo un ekonomisko attīstību. Projekta noslēguma pasākumā Zasas dzirnavās tikās visu šo salu veidotāji, lai pārrunātu, kā kuram klājies un kādas ir nākotnes ieceres.
Lasot un dzirdot par šo projektu, daudziem noteikti radās jautājums — kāpēc salas? Tā īstenotāji šo ideju skaidro šādi — reiz sēļu zemi klāja purvi, meži un pļavas, un tās vietas, kuras apdzīvoja cilvēki, dēvēja par salām. Katrā bija savi ieradumi, tradīcijas, svētku svinēšana, un tas arī šodien mudināja meklēt, kas tad ir raksturīgs katram Sēlijas pagastam un ciemam, kas ir tas unikālais, ko izcelt un parādīt citiem. Viens no projekta darba grupas dalībniekiem Āris Adlers atzīst, ka tas nebija nemaz tik viegli. “Piemēram, bija skaidrs, ka Pilskalnē ir pats labākais medus, taču medus ir arī citviet. Tāpēc izdomāt salu nosaukumus bija liels izaicinājums. Pateikt tikai to, ka Pilskalne ir medus sala, tas neradītu to sajūtu par šo vietu. Ilgi domājām, kamēr mums izdevās iekļaut arī šo vēsturisko aspektu, unikālo vietu, kur esam.” Tā radās Pilskalnes muižas zemju medus sala, mākslinieku sala Zasā, Subates lievenīšu stāsti, Sēlpils zirgu sala, Sece kā makšķernieku un ūdens prieku sala un citas.
Projekta vadītāja Daina Alužāne no Zasas atzīst — lielākais ieguvums šajā projektā noteikti ir vietējo amatnieku, saimnieku, dažādu objektu apzināšana un novadam raksturīgā piedāvājuma izstrāde. “Svarīgi, ka ir radīts kopīgs tūrisma piedāvājums. Tiem cilvēkiem, kuri, piemēram, grib atbraukt pie mums uz Zasu, nav atsevišķi jāmeklē amatu māja, dzirnavas, muzejs. Mēs, savā starpā sadarbojoties, piedāvājam pilnu komplektu,” stāsta Daina.
Āris Adlers atklāj, ka pirms diviem gadiem uz pirmajām sarunām par projekta ieceru īstenošanu ieradās diezgan daudz cilvēku. Taču, kad no runām vajadzēja ķerties pie darbiem, izrādījās, ka daudzi nav gatavi reāli darboties, ieguldīt savu laiku un darbu šo tūrisma piedāvājumu izstrādē un attīstībā, pasākumu rīkošanā, nebija gatavi iesaistīties uzņemējdarbībā, atvērt savas saimniecības durvis viesiem un strādāt ar cilvēkiem. Palika uzņēmīgākie. “Mūsu mērķis bija radīt tādu tūrisma produktu, kuru var pārdot, radīt vietas, kur cilvēki var aizbraukt kaut ko apskatīties, iemācīties, sajust un izbaudīt. Vai radītie piedāvājumi būs dzīvotspējīgi nākotnē un kļūs par pastāvīgu tūrisma piedāvājumu arī pēc projekta noslēguma, atkarīgs tikai no pašiem cilvēkiem,” piebilst Āris.
Māksliniece no Zasas mākslinieku salas Anda Svarāne piebilst — lai iesāktais turpinātu dzīvot, lai tam būtu nākotne, ir vajadzīga biedrība vai aģentūra, kas koordinē šo salu darbu un kopīgo piedāvājumu. “Mēs esam mākslinieki, amatnieki, zemnieki un darām to, ko vislabāk mākam. Mēs rādām cilvēkiem to, ko darām ikdienā, nevis iztaisāmies par kaut ko, lai patiktu tūristiem. Ar to arī esam īpaši. Taču, lai šī ideja dzīvotu, ir jāsaprot, kā mēs to uzturēsim un arī atpelnīsim. Tas ir bizness. Jā, ir vajadzīgs kāds koordinators, kurš veidos šo sadarbību arī turpmāk, taču arī šis darbs kaut ko maksā. Un šis būs tas indikators, kas parādīs, kurš ir gatavs turpināt strādāt un kurš nē,” reāli nākotnē raugās Anda. ◆
Viedokļi
Jolanta Kovnacka,
Elkšņu kafejas labsajūtas salas
pārstāve
— Ja es sākumā būtu sapratusi, ko un cik daudz tas no mums prasīs, noteikti nebūtu tajā visā iesaistījusies. Bet, ja tu to vezumu esi pacēlis, tas jāvelk līdz galam. Domāju, ka godam tikām ar to galā. Mēs savas salas atklāšanas pasākumu sadalījām divās daļās — viena bija ekskursijas tūristiem un otra bija izklaides daļa kafejas fabrikā. Analizējot notikušo, apzināmies kļūdas. Noteikti uz apskates objektiem vajadzēja uzlikt norādes un karti. Mēs paši zinām, kur kas atrodas, bet tie, kas atbrauc pie mums ciemos, to nezina. Tas noteikti jāņem vērā nākotnē. Mūsu piedāvājumu bija pamanījušas arī tūrisma aģentūras, kuras piedāvāja sadarboties, taču es nedaudz no tā nobijos. Ja pie mums sāks braukt tūristu autobusi, pietrūks gan kafejas, ko dzert, gan kūkas, ko pasniegt klāt. Vienojāmies, ka par sadarbību runāsim nākamgad. Prezentējot savu salu, cēla saulītē arī vietējās kūku cepējas.
Lidija Ozoliņa,
Pilskalnes muižas zemju medus salas
koordinatore
— Mēs esam vietā, kur nav asfaltētu ceļu, par mums nav daudz dzirdēts, mēs neesam daudz redzēti, un arī tas bija izaicinājums. Taču bez īpaša uzaicinājuma pie mums visas dienas garumā ciemojās diezgan daudz cilvēku. Problēmas sagādāja tas, ka mūsu salas piedāvājumu pirmajā kārtā neapstiprināja. Līdz ar to bijām spiesti pasākumu pārcelt uz augustu, taču tajā laikā Pilkalnes muižai, kas bija viens no salas punktiem, jau bija ieplānots cits pasākums. Savu pasākumu tāpēc neatcēlām, bet mainījām norises gaitu. Savukārt biteniekiem laika maiņa bija tieši laikā, jo augustā jau ievākts jaunais medus. Taču arī te dzīve ieviesa savas korekcijas. Viens no saimniekiem vēlējās parādīt pašu konstruētu un būvētu piecstāvu bišu māju, kura diemžēl pavasarī gāja bojā ugunsgrēkā. Piedaloties šajā projektā, sašūpojām vietējo pagasta pārvaldi, viņi beidzot saprata, kas tas ir ieguvums arī pagastam kopumā. Šis projekts saliedēja pagasta cilvēkus, atvēra durvis, kuras agrāk tūristiem bija slēgtas. Runājot par nākotni, skaidrs, ka Pilkalnes muiža, kas ar tūrismu nodarbojas jau sen, to turpinās darīt. Arī Gricgales krogs un baznīca būs atvērta apmeklētājiem. Pasākumu plāns Gricgales krogā nākamajam gadam jau gatavs. Cilvēki pie mums brauc no visas Latvijas. Nevaru droši apgalvot, ka biškopības saimniecības vēlēsies arī nākotnē atvērt savas durvis tūristiem, iespējams, ka viena no tām turpinās ar to nodarboties.
Vanda Gronska, Dvietes vīnogu salas koordinatore
— Mūsu maršrutā bija iekļauti pieci objekti — novadpētniecības materiālu krātuve, kurā stāstīja par vīnogu ienākšanu Dvietē, vīnogu selekcionāra Paula Subatnieka dzimtās mājas “Apsītes” un dārzs, trešais bija minizoodārzs, kas ir turpat blakus, šogad mums pievienojies arī jauns objekts — saldējuma namiņš, kurā piedāvā pašu gatavotu saldējumu, un nesen renovētā Dvietes muižas ēka.
Manā skatījumā šī bija visbrīnišķīgākā iepazīšanās Ilūkstes novadam, mēs beidzot tā īsti pagriezāmies ar skatu uz Sēlijas pusi. Ja tas viss būtu noticis pirms desmit gadiem, izveidots šāds maršruts, nebūtu diskusiju par to, vai Sēlijas novadam būt vai nebūt.
Projekta īstenošanas laikā jutām tādu kopības sajūtu! Tiešām nebiju iedomājusies, ka tūrisms var tā vienot veselu reģionu, satuvināt cilvēkus un izdarīt tik lielu darbu! Un nevajag nekādu politiku. Vajag nospraust pareizo maršrutu, nevajag būt skaudīgiem un jābūt draudzīgiem.
