Šonedēļ amatā esmu pēdējās trīs dienas, un Skrīveru sociālajam dienestam būs cits vadītājs. Pagājuši divi gadi, un šajā laikā, vadot dienestu, daudz esmu iemācījusies, ielāgojusi. Arī to, ka katra nedēļa var būt citāda — atkarīga no daudziem ārējiem apstākļiem. Ko esmu sapratusi šo gadu laikā? Strādāt dienestā nozīmē nemitīgi saskarties ar birokrātiju. Sociālajam dienestam “rokas ir sasietas”, jo esam tikai izpildītāji. Es kā sociālā dienesta vadītāja bez novada domes deputātu piekrišanas par atsevišķu cilvēku atbalstu varu lemt tikai saskaņā ar Ministru kabineta un pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Nākamajam dienesta vadītājam novēlu izkopt spēju pārliecināt un pamatot nepieciešamos grozījumus saistošajos noteikumos, kas savukārt radītu papildu atbalstu Skrīveru iedzīvotājiem. Svarīgi, lai deputāti, kas pieņem lēmumu, balsojot par finansējuma piešķiršanu, ir pietiekami informēti no sociālā dienesta puses.
Viens no jautājumiem, kuru vēlējāmies sakārtot šogad, ir atbalsts iedzīvotājiem par apkuri. Novadā dzīvo vientuļie pensionāri, kuriem tas ir svarīgs. Ja cilvēks nav trūcīgais, maznodrošinātais, tad dzīvokļa pabalsts nepienākas. Cik ir iespējams, mēģinām palīdzēt. Manā skatījumā, sociālajam darbam jābūt mazāk birokrātiskam, bet, ņemot vērā, ka pamatā tā ir pabalstu sistēma, un zinot to, ka naudas lietās jābūt zināmai kārtībai, pagaidām tas ir neizbēgami.
Pašvaldības saistošajos noteikumos pabalsta izmaksa sadalīta četrās daļās pa ceturkšņiem. Ne vienmēr cilvēkam izdodas gada laikā sakrāt naudu malkas iegādei. Ik mēnesi var būt neparedzēti izdevumi, visbiežāk veselības dēļ. Sociālo jautājumu kārtošanu sarežģīs arī plānotā teritoriālā reforma.
Situāciju sociālajā jomā sarežģīja lēmums par valsts finansētās 1. — 4. klases bērnu ēdināšanas pārtraukšanu. Skaidrs, ka starp pabalstu sociāli maznodrošinātajiem un bērnu ēdināšanu lēmums vienmēr būs par labu bērniem. Tas nozīmē, ka no novada budžeta naudu, pirmkārt, atvēlēs, kompensējot iepriekš valsts garantētos līdzekļus skolēnu pusdienām. Sociālais dienests, protams, priecāsies, ka Skrīveru ģimeņu bērni būs paēduši, un nav svarīgi, par kādu naudu.
Pēdējo mēnešu laikā nācās grozīt saistošos noteikumus arī saistībā ar garantēto minimālo ienākumu pabalstu. Valsts līmenī noteica, ka no 1. janvāra to palielina līdz 64 eiro mēnesī. Pašvaldības budžetā tas nozīmē papildus ap 2,5 tūkstošiem eiro. Pašvaldības maciņā naudas ir tik, cik ir, un skaidrs, ka par kādu citu pabalstu palielināšanu pašlaik nevar būt runas.
Oktobrī būs pensiju indeksācija. No vienas puses, apsveicami, ka pensionāru maciņos būs vairāk naudas. Diemžēl nereti šo pāris eiro dēļ cilvēks var zaudēt sociāli maznodrošinātā statusu, jo viņa ienākumi mēnesī kaut par eiro, bet pārsniedz noteikto robežu. Labi, ja no indeksācijas viņš ir ieguvējs, ja gada griezumā saņem vairāk, nekā dzīvojot ar pabalstu.
Septembra vidū apritēja desmit gadu, kopš Latvijā darbojas glābējsilītes. Katrā ziņā atbalstu šādu iniciatīvu, un tā noteikti jāturpina. Principā šādas silītes uzturēšana neprasa papildu līdzekļus, toties efekts, kādu tā dod, ir nenovērtējams. Silīte ne tikai izglābj bērnu, bet arī sievieti, kura nav spiesta no bērna šķirties varbūt pat pretlikumīgā veidā, bet veselā saprāta vadīta. Situācijas, kādēļ sieviete pieņem šādu lēmumu, var būt traģiskas.
Cita lieta, kā pēc šādas rīcības bērna māte vēlāk tiek galā ar sevi. Manuprāt, mūsdienās vairāk jāuzsver vecāku atbildība par bērnu drošību. Ikdienā nevietā atstātas kafijas krūzītes, atstāta mazulim pieejamā vietā ķīmija, ko lietojam mājās, var apdraudēt bērna veselību un dzīvību. Un tie nav tikai nelabvēlīgo ģimeņu gadījumi. Lai no ziņu slejām pazūd tās, ka bērns, kurš tikko sācis staigāt, ir uzgāzis sev virsū verdošu kafiju.
“Latvijas pasts” plāno vienoties ar Labklājības ministriju par pensiju piegādes sadārdzinājuma kompensēšanu. Nauda tam esot atrasta. Man gan nav datu par to, cik šādu pensionāru ir Skrīveru novadā. Zināms, ka vientuļo pensionāru novadā ir nedaudz mazāk par simt. Pasts, lai arī ir valsts uzņēmums, par saviem pakalpojumiem prasa ļoti augstu samaksu, spekulējot ar to, ka principā ir vienīgā sasniedzamā šāda tipa iestāde reģionos. Piemēram, par pasta norēķinu konta izdruku jāmaksā 3 eiro. Trūcīgajam tā ir liela nauda. Arī ar “Smart ID” lietotni un kodu karšu likvidēšanu liela daļa trūcīgo pensionāru ir nonākuši ķīlnieku lomā. Cilvēkiem nav naudas modernajam tālrunim, un arī kodu kalkulators viņiem maksā “baisu” naudu.
Nedēļas nogale bija aizpildīta ar teātra apmeklējumu Ogrē. Vietējais Tautas teātris izrādīja Oskara Vailda lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” iestudējumu. Lieliska, ļoti laba izrāde. Biju sajūsmā. Ņemot vērā to, ka teātrī sen nebiju, šis bija patīkams pozitīvs lādiņš.
