Ar Olgu Šinki “Staburaga” lasītājus iepazīstinājām pirms diviem gadiem, kad stāstījām par uzņēmīgo koknesieti, kura ar ģimeni atgriezās no ārzemēm Latvijā, bruņojusies ar bagātīgu zināšanu bagāžu. Viņa Anglijā bija iemācījusies dažādas ēdienu gatavošanas gudrības, pabeigusi masieru koledžu, apguvusi vienu no Austrumu masāžas veidiem — šiatsu tsubo. Tagad Olga praktizē kosmētikas salonā Koknesē un Aizkrauklē. Par darba trūkumu nesūdzas, vien stundas un dienas esot par īsu.
Kad vasaras vidū satiku Olgu, viņa stāstīja, ka bijusi Kopenhāgenā, kur piedalījusies pasaules masieru čempionātā. Nesen Olga nedēļu pavadīja Londonā un smejot saka: “Atvaļinājumā jāmūk kaut kur patālāk prom, jo citādāk nesanāk atpūsties!”
Par sacensībām, gūtajiem iespaidiem un nākotnes iecerēm saruna ar Olgu.
Vairāk nekā 200 dalībnieku
— Kā tu nokļuvi pasaules čempionātā?
— Tā kā esmu Starptautiskajā masieru asociācijā, saņēmu uzaicinājumu. Līdz tam es nezināju, ka notiek šāds čempionāts. Ielūgumu saņēmu īsti laikā, jo savā praksē biju sasniegusi attiecīgu līmeni un it kā apstājusies, tā vien prasījās papildināt zināšanas, gūt kaut ko jaunu. Varbūt tāpēc man pēc ielūguma saņemšanas nevajadzēja pārdomu brīdi, uzreiz bija skaidrs: jābrauc! Tā bija lieliska iespēja satikt savus amata brāļus no visas pasaules. Neatturēja pat tas, ka visi izdevumi bija jāsedz pašai.
— Vai bija liela konkurence?
— Jā, uz čempionātu bija ieradušies vairāk nekā 200 dalībnieku no 46 valstīm. Sacensības norisinājās divas dienas. No Latvijas bija vēl viens masieris no Rīgas, viņš gan strādā citā tehnikā, tāpēc kopā nesacentāmies.
— Kādā kategorijā tu sacenties?
— Es startēju divās kategorijās, viena no tām bija austrumnieku masāžas grupa, pie kuras pieder arī joga, tai masāža. Es demonstrēju šiatsu tsubo masāžu. Vēl es piedalījos SPA dziednieciskās masāžas kategorijā.
Pirkstu spiediens uz punktiem
— Pastāsti vairāk par šiatsu tsubo masāžu!
— Burtiski tulkojot, tas nozīmē pirkstu spiediens uz punktiem. Šiatsu apvieno pieskārienu, spiedienu ar rokām, elkoņiem, apakšdelmiem, īkšķiem un citām ķermeņa daļām, kas apvienots ar zināšanām par ķermeņa enerģijas plūsmas kanāliem un darbību ar meridiāniem. Viens no masāžas mērķiem ir toksīnu likvidēšana, sāpju mazināšana un muskuļu grupu atbrīvošana no spriedzes, tā palīdz arī gadījumos, ja moka stress un nemiers. Es strādāju ar mīkstajiem audiem un tikai atviegloju klienta stāvokli.
— Kā noritēja sacensību process?
— Pie viena galda darbojās trīs dalībnieki, viens bija pacienta lomā, viens masēja, un trešais visu vēroja. Pēc stundas visi mainījās lomām, un tā bija iespēja pabūt visās trīs lomās. Savukārt eksperti — vērtētāji — vēroja visus dalībniekus un vērtēja viņu darbošanos.
— Ar kuru valstu masieriem strādāji vienā komandā?
— Ar Ukrainas, Bulgārijas, Taizemes masieriem.
— Kādas bija sajūtas, pašai kļūstot par masiera klienti?
— Kad masieris no Ukrainas teica, ka būšot limfodrenāža, šķita interesanti, taču beigās jutos vīlusies. Tehnika bija laba, patiesībā viņš vairāk bija atbraucis to reklamēt, un tā vairāk bija medicīniska procedūra, nebija cilvēciskā kontakta.
— Cik ilgi noritēja masāžas seanss?
— Tikai stundu. Tas bija krietni par maz, lai parādītu visa ķermeņa masāžu. Manuprāt, tā domāja arī citi sacensību dalībnieki. Nācās krietni vien palauzīt galvu, kā visu pagūt tik īsā laikā.
Zināšanas demonstrē ar rokām
— Teorētiskās zināšanas arī pārbaudīja?
— Pasaules čempionāts masāžā notika trešo reizi. Pirmos divus gadus bijusi arī teorētisko zināšanu pārbaude. Taču šogad no tās sacensību rīkotāji atteicās, jo ne visiem dalībniekiem ir angļu valodas zināšanas, turklāt tulks ne vienmēr precīzi spēj iztulkot specifiskos terminus. Faktiski šīs sacensības ir kā sporta veids, taču, ja sporta sasniegumos daudz ko nosaka arī talants, tad šeit galvenais ir zināšanas un pieredze. Un mēs tās demonstrējām ar rokām.
— Vai bija arī vērtējuma tabula?
— Nē, dažiem tas nepatika, bet man labākais vērtējums bija tad, kad es pēc uzdevuma SPA dziednieciskajā masāžā iznācu gaitenī un pie manis pienāca meitene, kas pērn bija ieguvusi bronzu un šogad sudrabu, uzsita man pa plecu un sacīja: “Tas bija riktīgi labi, kā tu darīji!” Viņa bija mani vērojusi, strādājot pie blakus galda.
— Pēc sacensībām juties gandarīta vai tomēr nožēloji iztērēto naudu un laiku?
— Tas nav ne ar kādu naudu novērtējams, cik daudz ieguvu no šī brauciena. Turklāt mums bija arī 20 stundu apmācības kurss. Morāli, protams, tas bija grūts brauciens, bija liels satraukums, jo tik liela mēroga sacensībās piedalījos pirmo reizi, labi, ka vīrs brauca līdzi kā atbalstītājs. Sacensībās labi justies man palīdzēja arī “Svētku modē” šūtais tērps, kurā bija iestrādāta Latvijas karoga emblēmiņa. Uzreiz visiem bija skaidrs, kādu valsti pārstāvu. Sacensību divās dienās mēs ļoti daudz ieguvām viens no otra pat vismazākajos sīkumos, piemēram, ka dvielīti var salocīt pavisam citādā veidā, kas ir daudz ērtāk, kādas eļļas lietot, kādi paklājiņi ir ērtākie…
Izmanto staipīšanas tehniku
— Teorija ir teorija, bet vai tu kaut ko no iegūtā varēsi izmantot arī savā praksē?
— Jā. Tagad es vairāk izmantoju tā saucamo staipīšanas tehniku. To īpaši iecienījuši sportisti. Atklāti sakot, tas man bija jaunums. Mēs, latvieši, neesam staipīgi, mūsu ikdiena ir ļoti saspringta, tāpēc arī viss ķermenis ir tāds. Šiatsu masēšanas laikā, lietojot staipīšanas tehniku, pilnīgi var just, kā atbrīvojas muskulis. Man interesanta šķita arī kāda japāņu masiera darbošanās. Viņš parādīja, ka, piemēram, šiatsu masāžā dažus punktus var masēt ne tikai ar pirkstu un elkoni, bet arī ceļgalu.
— Varbūt savā praksē plāno vēl ieviest kādu austrumnieku masāžas veidu?
— Ne viss mums der. Piemēram, “daya” jogas masāža ir pavisam traka mūsu skatījumā — domāju, kāju aiz galvas aizlikt retais varētu.
— Kādi ir tavi plāni tuvākajā nākotnē?
— Novembrī braukšu uz četru dienu apmācībām Londonā pie divkārtējā zelta medaļas ieguvēja Mario de Sousa. Man patīk tehnika, kādā viņš strādā. Es jau tādu biju agrāk noskatījusi internetā — tā ir masāža uz krēsla. Ir speciāls krēsls, uz kura cilvēks var ērti atbalstīt rokas, kājas, galvu, līdz ar to viņa muskuļi ir atslābinājušies, ērtāk ir gan man strādāt, gan klientam. Londonā man būs tieši apmācība, kā ērtāk strādāt uz krēsla, kā arī vēl papildu apmācība muskuļu staipīšanas tehnikā. Domāju, daļai klientu krēsls būs patīkams pārsteigums, jo dažkārt ir apmeklētāji, kuriem ir grūti apgulties uz kušetes, vai arī, guļot uz masāžas galda, viņiem reibst galva. Turklāt krēsls ir ērti salokāms, un es pie klienta uz masāžu varu doties kaut zaļā pļavā. Nezinu, vai Latvijā to kaut kur praktizē. Tas būs arī ērts čampi masāžai galvai, kuras iedarbība ir ļoti daudzpusīga — tā līdzsvaro, stabilizē visu cilvēka enerģētiku, un tās laikā klients atslābinās, uzlabojas asinsrite, mazinās muskuļu saspringums un sāpes sprandā un plecos.
— Tad jau pēc Jaunā gada klienti varēs izbaudīt masāžu krēslā?
— Domāju, ka to sākšu jau novembra beigās.
— Vai pati arī apmeklē masāžas salonu?
— Diemžēl klasiskā masāža man ir par vāju, tāpēc esmu sava masiera meklējumos. ◆
