“Saka — darvas karote var sabojāt mucu medus. Tā gadījās arī mums. Sestdiena, protams, nebija labākā diena ceļojumiem, bet, tā kā man bija atbraukuši ciemiņi no Latgales, viņi vēlējās redzēt Pērses ūdenskrituma atveidu. Devāmies uz Koknesi, lai to apskatītu,” stāsta mūsu lasītāja Silvija no Aizkraukles. “Taču — ak vai! No izreklamētā ūdenskrituma atveida, kas “brīvi pieejams apskatei Kokneses parkā gan pa dienu, gan ir izgaismots vakara un nakts stundās”, redzējām tikai sastingušu dolomītu. Solītā ūdens šalkoņa pie ieejas Kokneses parkā nebija dzirdama. Jutāmies vīlušies. Domāju, ne vienam vien apmeklētājam ūdenskritums ir viens no piesaistes objektiem. Tāds iespaids, ka ūdenskritums “aizgājis atvaļinājumā”. No vietējiem koknesiešiem uzzinājām, ka tas apklust laiku pa laikam. Vai tomēr nevarētu visu noorganizēt tā, lai vismaz brīvdienās tas neklusētu? Taču viss pārējais, ko redzējām Koknesē, mūsos radīja patīkamas emocijas.”
Atbild Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris:
“Diemžēl šāda ūdenskrituma izveidē mums nav lielas pieredzes, tāpēc nevarējām paredzēt visus tehniskos apstākļus. Vainojami filtri, kuri regulāri aizsērē ar mazajām aļģēm. Piektdien dīķī nolaidām ūdeni, lai tos iztīrītu, bet kā par nelaimi nelija lietus, tāpēc ūdens dīķī nesasniedza vajadzīgo līmeni, lai ūdenskritums darbotos. Šodien (ceturtdien — I. S.) līdz vajadzīgajam līmenim pietrūkst vēl pāris centimetru. Jo smalkāks filtrs, jo tas ātrāk aizsērē, tāpēc esam to nomainījuši uz rupjāku. Esam apsvēruši variantus, kā tikt vaļā no aļģēm. Ķīmiskas vielas laist dīķī nebūtu prāta darbs, tāpēc esam sākuši sarunas ar ihtiologiem un nākamgad esam iecerējuši iepirkt zivis, kuras barojas no aļģēm.”
