Skolas laiks cilvēku pavada visu viņa mūžu. Lai arī cik gadu pagājis pēc skolas beigšanas, viņi visi joprojām ir klasesbiedri. Tā tas ir arī Pļaviņu vidusskolas 11.a klasei, kas savu izlaidumu svinēja pirms 50 gadiem. Šīs vasaras izskaņā viņi atkal bija kopā.
Aicina tikties
Klases draudzība sākās tajos tālajos gados ar pirmo skolotāju Vilmu Dudari sākumskolā. Vēlāk pamatskolā viņus mācīja Jānis Dudars, bet vidusskolā viņi bija skolotājas Ainas Avenas klase. Pulcēt kopā bijušos klasesbiedrus lielākoties uzņemas pļaviņiete Tamāra Eglīte (Bašmakova).
— Jau pašā sākumā bijām draudzīga klase. Daudz ko darījām kopā, arī blēņas. Tolaik jau mums bija vecā Daugava, un brīvo laiku bieži pavadījām tās krastos. Viss bija jāizstaigā un jāizpēta. Bērniem bija arī daudz pienākumu un vajadzēja palīdzēt darbos. Strādājām dārzniecībā vai kolhozā, un tas viss dzīvē noderēja, — stāsta Tamāra.
Ikdienā daudz viens otram līdzās staigāts, bieži arī sazinājušies, bet tāda lielāka tikšanās nav bijusi. Reiz skolotāja Avena ierosinājusi, ka viņi taču varētu tādu sarīkot un viņa labprāt uzņemšot savā mājā. Tā bijušie klasesbiedri pirmo reizi kuplākā pulkā tikās 30 gadus pēc skolas beigšanas. Atkalredzēšanās bija jauka. Katrs pastāstīja, kā šajos gados gājis darbos un personīgajā dzīvē. Daudz jautru brīžu sagādāja skolas laiku notikumu atcerēšanās. Tad arī nolēmuši, ka vajag tikties biežāk.
Par savu skolotāju bijušie audzēkņi teic — vislabākā. Viņa mācījusi ģeogrāfiju, pati daudz ceļojusi un skolēniem par to stāstīja. Skolotāja labi izprata savus skolēnus, un jaunieši viņu ļoti cienīja. Bieži kopā braukuši ekskursijās, un skolotāja arī atbalstīja, ja kas atgadījās mājās.
Tā salidojumi rīkoti vēl pāris reižu, un pienāca brīdis, kad vajadzēja atvadīties no skolotājas Avenas. Tagad bijušie skolēni ar ziediem un atmiņām dodas pie viņas uz Brīvkapiem Klintainē. Tad mūžībā aizgāja klasesbiedrene Maruta, un tas viss lika aizdomāties, ka nevajag zaudēt saikni ar klasesbiedriem. Apņemšanos tikties gan bieži kavē dažādi apstākļi, jo ne vienmēr daudziem ir tāda iespēja. Tomēr pēdējos gados tas noticis biežāk. Viņi tikušies arī skolas simtgades pasākumā.
— Svētku pasākumā izstaigājām arī tā saucamo mazo skoliņu, kur mācījāmies līdz 8. klasei. Atcerējāmies, kura bija mūsu klase, kur katrs sēdēja. Tās bija skaistas atmiņas, jo mums bija jauki skolotāji un draudzīgi klasesbiedri. Kad sākām iet 9. klasē, vienu mēnesi bijām tā sauktās lielās skolas vecajā ēkā un tad jaunajā ēkā Daugavas ielā 101, kur tagad ir ģimnāzija, — stāsta Tamāra Eglīte.
Vienādas kļūdas
Šogad klasei apaļa jubileja — 50 gadi kopš absolvēta vidusskola, un viņi tikās atkal. No 18 absolventiem kopā sanāca 14 bijušie klasesbiedri, vidusskolniekiem piepulcējās arī daži, kuri beidza pamatskolu. Tamāra atzīst, ka jutušies tā, it kā satiktos 18 gadu vecumā. Bijis, ko atcerēties un par ko pasmieties, tā ka joki biruši vien. Matemātika lielākajai daļai skolēnu nebija stiprā puse, un klasesbiedrs Jānis citiem izlīdzējis ar pareizajām atbildēm, sūtot špikerus. Skolotāja Auziņa pēc tam gan brīnījusies, kā vairākiem var būt vienādas kļūdas! Bijuši arī citi interesanti atgadījumi. Par tagadējām veselības ķibelēm gan neviens šajās tikšanās reizēs nerunā.
Kā allaž, puiši bija īpaši pacentušies, un visām klases meitenēm dāvināja ziedus. Par šo notikumu vēl ilgi atgādinās arī īpaši veidots T krekls ar skolas ģerboni un gadskaitļiem, kad beiguši skolu un kad noticis salidojums. Tas bijis tik sirsnīgi!
Šajos gados dzīve katru aizvedusi savos ceļos. Mūžībā jau aizgājuši četri puiši un viena meitene. Viena daļa joprojām dzīvo Pļaviņās un apkārtnē, daļa ir citviet, bet visi Latvijā. Profesijas arī apgūtas dažādas, cik bērnu un mazbērnu katram ir — to gan vēl neesot saskaitījuši.
Bijušajiem klasesbiedriem šobrīd lielākoties ir 68 gadi. Drīz visi svinēs apaļas jubilejas, un tas atkal būs labs iemesls tikties. ◆
