Kad rudens dzirkstī visās krāsās, kārtējais mācību gads sācies gan skolēniem, gan skolotājiem, kas oktobra pirmajā svētdienā svin savus profesionālos svētkus. Apsveikumu tajos saņems arī Velga Šinkarjuka, kura dzīvo Pļaviņu pievārtē, bet jau ilgus gadus saistīta ar izglītības iestādēm Jēkabpilī. Velgai ir liela prakse skolotājas darbā Jēkabpils vakara vidusskolā un cietumā. Pēc gūtās pieredzes viņa atzīst, ka visi izglītojamie būtībā ir vienādi un svarīgākais ir tas, ko var viņiem iemācīt. Par skolotājas darbu un svarīgāko ārpus tā saruna ar Velgu.
Jāmācās visur
— Cik ilgi jūsu darbs saistīts ar ieslodzījuma vietu?
— Vismaz 20 gadu. Pirms gada bija pārtraukums, bet šogad atkal atsāku tur mācīt. Sākumā strādāju kā Jēkabpils vakara vidusskolas skolotāja, bet saistībā ar pārmaiņām izglītības jomā šo mācību iestādi likvidēja, un tagad esmu Jēkabpils 2. vidusskolas latviešu valodas, literatūras un mūzikas skolotāja. Biju jau atvadījusies no šī darba, bet tad mani atkal uzrunāja. Pienākumi zināmi, nosacījumi labi, un piekritu. Cietumā ir pamatskolas izglītības programma, jo tā valstī ir obligāta, nu klāt nākusi arī vidējā izglītība. Izglītojamo joprojām netrūkst abās.
— Darba specifika cietumā tomēr citādāka nekā vispārizglītojošajā skolā.
— Jā, bet principi ir tādi paši kā izglītojamajiem ikvienā skolā, tikai skolēni dažādā vecumā un “amatos”. Darbs stundās tur noteikti ir intensīvāks. Nevaru tikai stāvēt klases priekšā un stāstīt mācību vielu. Katrs prasa lielu uzmanību, cilvēkiem ir dažāds zināšanu līmenis, tā ka stundas beigās jūtos kā noskrējusi distanci. Cietumā skolā ir arī citi noteikumi, kas izglītojamajiem ir kā nerakstīti likumi. Ieslodzītie dala viens otru pēc statusa, un augstākajā esošie nerunās un nesēdēs vienā solā ar zemākajiem. Pat mapes ar rakstu darbiem nevar likt vienā kaudzē. Ir tādi, kuri sēž tikai priekšējos solos, citi tikai aizmugurē, vēl daži visu stundu stāv kājās. Ja klasē visiem nepietiek grāmatu, jāpārjautā, vai konkrētie cilvēki varēs strādāt ar vienu. Zinu par to un cenšos ievērot. Tās tradīcijas veidojušās gadiem, un tās ir jāpieņem, jo uzspiest neko nevar. Viņi vienkārši nedarīs, ja tas būs pret noteikumiem. Jāpiedomā arī, kāds tur ieiesi, jo nekas nepaliek nepamanīts. Ar laiku to visu apgūst, jo, pirms sākt strādāt ieslodzījuma vietā, neviens jau nesniedz instrukcijas, kā to labāk darīt. Viss apgūts no pašas pieredzes un kļūdām. Šie cilvēki ir lieliski psihologi un prot labi manipulēt ar citiem, bet mācību procesā lielu problēmu nav bijis.
Nav gatavi brīvībai
— Kā viņus uztverat?
— Man viņi visi ir izglītojamie — Jānis, Pēteris vai kāds cits, nevis ieslodzītie ar savu numuru un sodāmības pantu. Neiedziļinos tajā. Ir, protams, tādi, kuri tur atgriežas atkal un atkal, bet ir gadījumi, kad, nepabeiguši izglītību cietumā, atestātu iegūst jau vakarskolā. Tomēr daudzi no viņiem nav gatavi dzīvei brīvībā. Bija man viens tāds skolēns, kurš tā arī teica, ka negrib projām no cietuma, jo ārpusē viņš nevienam nav vajadzīgs, tāpēc motivēti tiecas atpakaļ. Tur viņam ir savs statuss un zināma kārtība. Ārpus cietuma jau mums apkārt ir daudz tādu pašu, tikai tur tas ir koncentrētāk.
— Šo cilvēku psiholoģija lielākoties iepazīta. Tas dod drošības izjūtu cietuma teritorijā vai ielās?
— Ārpus cietuma dažkārt pat ir nedrošāk. Tur ir apsardze, un tiem, kuri tur dodas jau gadiem, ieslodzīto acīs arī izveidojies savs statuss. Skolotājs ir autoritāte. Man ir teikts — ja kāds brīvībā dara pāri, lai tikai viņiem to pasaku… Ir jau, protams, tas psiholoģiskais “klikšķis”, kad aiz manis aizveras cietuma durvis, un atvieglojums, kad tās atkal atveras. Tās nav bailes, bet apziņa, ka esi vietā, kur ir īpaši noteikumi. Man strikti jāievēro un jāzina, ko varu ņemt līdzi, ko ne, kādu lietu nevaru atļauties aizmirst kabatās.
Diplomu novērtē
— Jums tāds interesants mācību priekšmetu salikums — latviešu valoda, literatūra un mūzika. Kā tas veidojās?
— Cēsīs beidzu mūzikas vidusskolu, bet vēlāk studēju pedagoģiju Liepājā un skolvadību Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Tā tas viss sakārtojās, un varu mācīt visus šos priekšmetus. Pirmā darbavieta bija Daukstu pamatskolā, kur pati savulaik mācījos. “Skaistajos” 90. gados ar vīru Grigoriju pārcēlāmies pie maniem vecākiem uz Madonas rajona Stirnieni, kur strādāju skolā. Tad vīram deva dienesta dzīvokli Jēkabpilī, un pārcēlāmies uz turieni. Vairāk nekā 20 gadu mana darbavieta bija Jēkabpils vakara vidusskola, kurai bija filiāle Jēkabpils cietumā.
— Arī vakarskola ir mācību iestāde ar īpašāku darba specifiku.
— Tā ir, jo vakarskolas izglītojamajiem ir vajadzīga individuāla pieeja. Domāju, ka mums tajā visā bija sava niša, un varbūt ar laiku valstī sapratīs, ka nevajadzēja tā vienkārši šīs skolas likvidēt. Dažam vakarskola bija vienīgā iespējamā vieta, kur doties, tāpēc viena daļa paliks bez izglītības. Cilvēkiem ir dažādi apstākļi, kāpēc nav līdz galam iegūta izglītība, un vakara vidusskolas to nodrošināja. Pēc laika, kad situācija mainījusies, daudzi ir ļoti motivēti mācīties, un jādod šī iespēja. Mums bija arī vakara nodaļa, un, ja cilvēks mājās bija atstājis ģimeni un citus pienākumus, viņš mācījās ar maksimālo atdevi. Bija, protams, tādi, kuri gluži vai jātur aiz rokas, lai mācītos, bet pēc laika tas diploms ir svarīgs. Manā praksē bija gadījums, ka māte mācījās kopā ar meitu. Citreiz vecāki bezcerībā atveda dēlu, jo vakarskola bija viņu pēdējā cerība. Pēc diviem gadiem bija prieks uz puisi paskatīties, un tādu gadījumu bijis daudz. Mums bija arī labs atbalsta personāls — sociālais pedagogs un psihologs, kas daudz palīdzēja. Ir gandarījums redzēt, ka pūles bijušas tā vērtas. Nevienā skolā strādāt nav viegli, tāpēc, iespējams, jauno tur tik maz. Tas nav darbs, pēc kura vakarā var aizvērt durvis un vairs par to nedomāt. Visu laiku domās analizēju dažādas situācijas. Neko arī nevar paredzēt. Iepriekš var izplānot stundu līdz sīkumam, bet tad atnāk kāds ar savu problēmu un viss jāpārplāno, turklāt uzreiz. Divu vienādu situāciju nekad nav. Tomēr ar šo profesiju jau tā sarasts, ka man ir līdzīgi kā citiem — pavasarī visi ir tik noguruši un ātrāk gaida atvaļinājumu, bet augustā jau pieķeru sevi pie domas par darbu. Tā kā visu laiku esmu strādājusi ar pusaudžiem un pieaugušajiem, ar maziem bērniem laikam nevarētu. Turklāt ar palaidņiem zēniem ir bijis vieglāk, jo viņi ir tiešāki, lai arī dažkārt skarbāki, nekā ar meitenēm.
— Nebija domas turpināt muzikālo izglītību?
— Ja to būtu darījusi uzreiz pēc vidusskolas, varbūt, bet bija pārtraukums, un tad izvēlējos pedagoģiju.
Tomēr savulaik ar mūziku aktīvi nodarbojos, vadot dažādus ansambļus un kolektīvus. Gulbenes pusē, kāzās spēlējot, iepazinos ar vīru. Pēc gada pašiem bija kāzas.
Tad dzima bērni, un pamazām mūzika palika tikai kā mācību priekšmets. Tomēr Cēsu laiku joprojām atceros ar lielu sajūsmu. Tie bija skaistākie dzīves gadi — kā nekā jaunība. Tagad joprojām saku, ka nav skaistākas pilsētas par Cēsīm. Tur katra ieliņa un taciņa iepazīta. Turklāt vēl mūzikas vidusskolas īpašā aura! Tolaik mācījāmies četri kursi, un kopā ar mani arī tagadējā Pļaviņu Mūzikas skolas flautas skolotāja Aiva Siliņa, pazīstamie mūziķi Aigars Grāvers, Ingus Ulmanis, Zigfrīds Muktupāvels, kuri, skolas korī aizmugurē stāvot, bieži kādu stiķi mēdza izspēlēt, kaitinot, mūs, meitenes. Skolas ēka bija maza, bet mēs visi bijām vienoti.
Ļoti labs bija direktors un mūsu kursa audzinātāja, kas deva ne tikai profesionālās zināšanas, bet arī dažādas iemaņas dzīvē. Viņa mūs veda ekskursijās, uz koncertiem, muzejiem un pat restorānu, lai zinām, kā tur jāuzvedas. Slavenajā “Jūras pērlē” biju tikai vienu reizi un to pašu skolas laikā. Mēs daudzi bijām no laukiem, un šī dzīves skola ir ļoti nenovērtējama.
— Tiekaties ar bijušajiem skolasbiedriem?
— Man ir kursa biedrene, kura katru vasaru rīko salidojumu, kas pulcē ne tikai cēsiniekus, bet arī citus mūziķus. Kad visi tiekas, tad, protams, ir dziedāšana, spēlēšana, un viņas kaimiņi šo koncertu gaida katru reizi.
Apgūtais noder
— Skolotāji prot mācīt arī savus bērnus?
— Viņiem jau nav daudz tam laika, jo visa diena paiet skolā un vakarā ir vēl pienākumi. Mani bērni vienmēr bijuši patstāvīgi, tomēr savu pieskatīšanu vajadzēja. Bija lietas, ko neļāvām atstāt pusdarītas. Piemēram, mūzikas skola dēlam Daniilam. Visu ko citu viņam gribējās darīt, bet pamest neļāvu. Par profesionālu mūziķi viņš nekļuva, bet, kas cilvēkā ielikts, dzīvē noder. Grūti jau izvērtēt, ko un cik vajag, bet mūzika izaugsmei dod ļoti daudz. Arī dejošana, jo tie ir mēģinājumi, kolektīvs un arī iespējas. Daniils daudz kur bijis, pateicoties deju kolektīvam. Līdzīgi ir meitai Annai.
— Jūsu vīrs Grigorijs ir pareizticīgo priesteris. Cik jums nozīmīga ticība?
— Ir trīs tēmas, ko ar saviem skolēniem necenšos apspriest — nacionālais jautājums, seksuālā orientācija un reliģija, jo katram šajos jautājumos var būt savs viedoklis un katram jāpieņem savi lēmumi. Ticība mūsu dzīvē ir pati par sevi saprotama. Esmu augusi katoļticīgā ģimenē, bet tad pieņēmu pareizticību, lai būtu vienoti. Nekad nav bijusi problēma ar to sadzīvot ne ikdienā, ne svinot svētkus, kas dažkārt atšķiras. Pieņēmām un sadzīvojām. Arī bērni to visu ir iepazinuši, bet pašiem būs jāizdara savas izvēles. Ja viņiem to vajadzēs, atradīs ceļu uz baznīcu. Pļaviņās nav sava pareizticīgo dievnama, un izbraukāt uz Jēkabpilī tīri fiziski man nav iespējams, tāpēc bieži uz baznīcu nedodos, bet sirdī tā ir. Lai tas kļūtu par dzīvesveidu, tajā visā jābūt iekšā jau no mazotnes kā Grigorijam. Tā viņš audzis ģimenē Ukrainā, kur ir viņa dzimtene. Mums tas viss it kā jārada no jauna, un šī saikne ir mazāka.
— Visa ģimene esat saistīta ar Jēkabpils Ukraiņu biedrību. Kas mudina tajā darboties?
— Šogad biedrībai apritēja jau 15 gadu, un Grigorijs piedalījās tās dibināšanā. Pati vairāk palīdzēju ar tulkošanu, projektiem un rakstu darbiem. Daniils un Anna savulaik bija biedrības valdē, bet paaudzes mainās un tagad turpina darboties citi. Var tikai apbrīnot šo cilvēku radošumu un aktivitāti, jo idejas viņiem ir neizsīkstošas! Sadarbību ar Ukrainu sācis arī Jēkabpils novads, un šovasar tās pārstāvji un dejotāji kā goda viesi piedalījās Vispasaules gucuļu festivālā Vižņicas pilsētā. Ukraiņiem ir krāšņi tautas tērpi un dejas, bet, kad dejoja latvieši, zāle cēlusies kājās!
— Latviskais un ukrainiskais sadzīvo?
— Jāsadzīvo. Te uz galda ir ievārījums no Latvijas ogām un valrieksti no Ukrainas. Viss savijies kopā — ēdieni un tradīcijas, tā ka dažkārt grūti izšķirt, kam ir kas. Viss atkarīgs no pašiem. Man prieks, ka bērni zina ukraiņu valodu, un tas dod iespēju ne tikai sarunāties ar radiem, bet arī pavēris durvis daudzām iespējām, piedaloties abu valstu projektos, kas lielākoties notikuši saistībā ar ukraiņu biedrību. Vairāk iesaistījās Daniils, jo uz nometnēm turp brauca no mazotnes. Savulaik dibināta pasaules jauniešu ukraiņu organizācija, un Daniilam joprojām tajā ir balss tiesības. Draugu tagad dēlam un meitai ir pilna Ukraina, un daudzi mazie zēni jau izauguši par vīriem augstos amatos. Šobrīd abi ar abām kājām ir Latvijā. Taču apkārt maz klases un skolasbiedru palicis. Ja vajag kādu pasaukt palīgā, neviena nav. Kad pirms 19 gadiem sākām te dzīvot, ielās bija cilvēku pūļi, bet tagad klusums. Pļaviņās mums patīk, bet darba dēļ maza saikne ar to bijusi.
— Toties tagad apkārt ir miers.
— Tā ir, un šeit varam justies kā savā miera ostā. Vieta ideāla, un tas savulaik bija galvenais iemesls, kāpēc to izvēlējāmies. Mums ir pēdējā māja Klintaines pagasta teritorijā. Pāri ielai Pļaviņas, bet aiz otra ceļa — Aiviekstes pagasts. Te ir kā lauki, bet līdzās pilsēta, kur ir viss nepieciešamais. No rīta varu iziet laukā, netraucēti padzert kafiju zem saviem ķiršu kokiem. Vēl arī daba pati pienāk klāt — stirnas un brieži, lapsas un pat āpsis! Kur vēl putnu daudzums! Ar to jāsadzīvo. Lai arī dažkārt dzīvnieki kaitē dārzam, viņi ir tik skaisti! Par zalkšiem nepriecājos, bet tie parādījušies pēdējos gados. Problēmas ar čūskām ir arī citiem, un vienreiz brīnos, kāpēc kaimiņiene vasarā staigā gumijas zābakos! Tā ka mācāmies sadzīvot arī ar tiem. Citādāk mierīga dzīve, un nākotne parādīs, kā būs tālāk, jo nu jau aktīvākais laiks mums ir garām, un pietiek ar to, kas ir. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Velga Šinkarjuka.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 12. augusts, Prauliena.
DZĪVESVIETA: Klintaines pagasts.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DARBAVIETA UN NODARBOŠANĀS:
skolotāja Jēkabpils 2. vidusskolā.
ĢIMENE: vīrs Grigorijs, meita Anna un dēls Daniils.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
