Ilgi domāju, kā remdēt rudens depresiju, līdz kā zibens šautra man prātā iešāvās doma: septembris taču ir dzejas mēnesis, sarīkošu svētkus dvēselei. Jau laikus ielūdzu Rozāliju un pāris draudzeņu uz dzejas pasākumu sveču gaismā. Pērn mēs līdzīgā pasākumā skandējām jaunības dienu dzeju: Ziedoni, Elksni, Avotiņu, Vācieti un citus dzejniekus, bet šogad nolēmu — katrai būs jālasa sava dzeja! Tā teikt, lai šogad viss ir pa jaunam. Tas ir fakts, jo cilvēki kļūst vecāki, jo viņos vairāk piedzimst dzejnieks, un pēc 60 gadiem jau 99 procenti senioru ir dzejnieki. Teikšu atklāti, man mūsdienu dzeja patīk tāpēc vien, ka nav jāliek komati, tie man allaž sagādājuši raizes. Divas nedēļas domāju, ko lai tādu grandiozu uzrakstu, nekas lāgā nenāca prātā. Gāju uz bibliotēku, lai smeltos idejas no mūsdienu jaunajiem dzejniekiem, iegrimu interneta dzīlēs. Ja jūs zinātu, cik tur daudz klaiņo neatzītu dzejnieku domas! Nepārspīlēšu, gandrīz tikpat, cik zvaigžņu debesīs. Dzejoļus palasot, sapratu: jābūt reālistei, jālieto mīļvārdiņi un jābliež pa taisno, jāraksta, ko redzu, un, ja kaut ko jūtu, tad arī to. Gatavojoties pasākumam, dienā ieplānoju uzrakstīt vismaz trīs dzejoļus. Lūk, mana rīta dzejoļa iesākums: “Es atveru actiņu vienu/ un pēc tam otru / un saku saulītei laburītiņu/ un pamāju tai ar rociņu.” Pusdienlaikā man raisījās šādas domas: “Aizeju pa taciņu/ ar jauno rozā jaciņu/ un rokās plānu maciņu.” Savukārt vakara dzejolis nav sliktāks: “Diena beigusies/ nogurums mani māc/ arī mans puncītis pilns pieēsts/ tik uz migu velk.” Manuprāt, tīri labi sanāca, pirmais dzejolis tā kā mazliet uz Raini velk, ir atspoguļota gan dzīves realitāte, gan mana gara pasaule, centrālais tēls ir saule. Jūtu, ka manī ir atvērusies dzejniece.
Savā organizētajā pasākumā biju arī attiecīgi ģērbusies — lielā melnā platmalē, melnā atlasa bikškostīmā, satinusies apmēram piecus metrus garā sarkanā šallē, jo dzejnieks bez šalles nav dzejnieks. Vakars izdevās lielisks. Mani 25 dzejoļi dabūja visskaļākās ovācijas un bravo saucienus (Indriķim gan pirms tam bija aplausu un saucienu mēģinājums). Rozālija bija sacerējusi tikai piecus dzejoļus. Nekā tur nevarēja saprast.
Ceru, ka draudzenes par manu dzejnieces talantu pastāstīs arī plašākām tautas masām, jo pagaidām vēl savus dzejoļus nepubliskoju. Tā teikt, lielākai intrigai. Ar rakstīšanu tagad nodarbojos katru dienu. Un tad, tauta, saturies! Račs katru dienu uzrakstīja pa dzejolim, es viņu gribu pārspēt — uzrakstīt vismaz divus katru dienu.
