Iveta,
aizkraukliete
— Dzeja — tas ir skaistais, labais, labestība. Man patīk dzeja par mīlestību, piemēram, Imanta Ziedoņa. Esmu latviešu valodas skolotāja, un, manuprāt, labs dzejolis ir ar dziļu domu un arī kāds padoms jauniešiem. Ja cilvēks katru dienu uzraksta pa dzejolim, tad acīmredzot viņam ir iedvesma. Tā ir viņu dzīve, un radīto viņi uzskata par dzeju. Galvenais, lai pašam patīk tas, ko raksta. Nākamais jautājums — ko ar to grib pateikt pasaulei?
Mārtiņš
no Kaldabruņas
— Skolas laikā dzejoļus vajadzēja mācīties no galvas. Padevās samērā labi, pat patika. Tagad gan nevienu nevarētu norunāt. Man tuvāka bija vēsture. Šad tad gan vajag padzejot, tas rada emocijas.
Aija
Aizkrauklē
— Labs dzejolis nav triviāls, kā no šlāgerkanāla. Lai tajā ir doma. Neesmu gan liela dzejas pazinēja. Jauno dzejnieku darbus esmu dzirdējusi, tajos nereti ir lamuvārdi. Ja tie ir vietā un laikā, dažreiz trāpa “kā naglai uz galvas” un nepadara darbu prastu, bet kopumā tā ir smalka robeža, kuru ne visi jūt. Tas ir jauki, ka cilvēkam katru dienu gribas uzrakstīt dzejoli, super! Tas ir labāk, nekā sēdēt uz soliņa un aprunāt garāmgājējus. Tikai vai tas ir pienesums mākslai, kultūrai? Mums ir arī talantīgi pensionāri. ◆
