Kādu dienu nolēmu veikt pašanalīzi — noskaidrot, vai manī ir dāvinātāja gēns. Kā to izdarīt? Austrumnieki iesaka klusumā gremdēties sevī, moderni runājot, meditēt. To viegli ieteikt, bet grūti izdarīt. Mans prāts neziņas atvaros negribēja grimt. Uznāca bailes — bet ja es pēc nirvānas nespēšu uzpeldēt virspusē? Neraugoties uz nebūšanām, dzīve tomēr ir skaista.
Iegrime nenāca, galvā riņķoja parastas, ikdienišķas domas. Lūk, šodien samaksāju par komunālajiem pakalpojumiem. Uzreiz gaišāks prāts un vieglāks naudas maks. Jau deviņus mēnešus pēc kārtas maksāju par ūdens starpību! Nezinu, ziedoju tiem, kam krutākās mašīnas, vai tiem, kuri neprot aprēķināt, kāds būs ūdens patēriņš mēneša beigās, varbūt tiem, kuri taisa žulicības. Maksājot par citiem, atviegloju ūdens saimniekiem darbu un kļūstu par labdari pret paša gribu. Tā ir lēmusi valdība, bet tās gudrību nedrīkst apšaubīt. Sludinot indivīda brīvību, tā tur cieņā padomju laika kolektīvās atbildības principu. Maksā par patērēto ūdeni, bet neaizmirsti palīdzēt arī kaimiņam…
Deviņi mēneši ir skaists gaidīšanas un cerību laiks. Varbūt desmitajā mēnesī ūdens saimnieki man atdos “labdarībā” maksāto un maiss jātur vaļā?
Naivā cerībā
Silvestrs
