(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Ekspertīžu nodaļu izsoļu namā vada viens no direktoriem — līdzīpašnieks un eksperts Džeisons Praiss. Tērpies melnā uzvalkā, baltā kreklā ar zilu kaklasaiti, viļņainiem, mazliet iesirmiem matiem, tur jau viņš nāk. Mūs ieved apspriežu telpā ar augstiem griestiem un lielu, ovālu, tumša ozolkoka galdu vidū un tādiem pašiem grāmatu plauktiem gar telpas sienām. Viss te norāda uz senatnīgumu un stabilitāti. Pie sienām karājas vijoļu attēli dažādos profilos, acīmredzot izsolītās vijoles. Kad mēs apsēžamies, viņš piecās minūtēs pastāsta par “Tarisio” un uzaicina parādīt vijoli. Sjū pamāj apsargam, un tas majestātiski pienāk pie galda un saudzīgi noliek futrāli Džeisonam priekšā.
— May I? Vai es drīkstu? — Viņš vaicā.
— Yes, please! Jā, lūdzu! — Sjū atbild, un viņš atver futrāli un izņem vijoli.
Pārlaidis tai skatu, viņš pagriež to pret gaismu un caur “f” izgriezumu pēta del Gesu Guarnerius zīmi vijoles iekšpusē. To pašu zīmi, ko pirms divdesmit gadiem rīta saules staros, sēdēdams pie ugunsgrēkā izglābto mantu kaudzes “Ķiršu” pļaviņā, biju ieraudzījis es. Pēc brīža misters Praiss saudzīgi noliek vijoli uz galda un saka:
— Viss kārtībā. Mēs esam sagatavojuši līgumu par vijoles nodošanu ekspertīzei, un es uzaicinu tās īpašnieku parakstīt dokumentu. Tā ir standarta procedūra, nekas vairāk.
Es paskatos uz Sjūzannu, un viņa drosmīgi pievelk dokumentu sev klāt, ātri pārlaiž tam acis un ar stingru roku brīvajā vietā ieraksta savu vārdu un uzvārdu un parakstās.
— Paldies. Lēdija un džentlmeņi, pirmreizējā ekspertīze aizņems aptuveni četras stundas, un pulksten 17 es uzaicinu jūs atkal šajā kabinetā uz oficiālā slēdziena nolasīšanu, — paziņo misters Praiss.
Iznākuši uz ielas, turpat pie savrupnama durvīm pārspriežam turpmāko rīcības plānu. Denisam esot darīšanas Londonā, un viņš piebiedrošoties mums atkal pulksten 17, bet mēs ar Sjū nolemjam pasēdēt kādā krodziņā un pastaigāties pa Londonu. Malkojot kafiju netālu no “Tarisio”, Sjūzanna vaicā man, kā es jūtos.
— Dīvaina sajūta, — es atsaku. — Iespējams, mana dzīve pavisam drīz mainīsies par 180 grādiem, bet es nezinu, vai priecāties par to vai nē. Biju jau iedzīvojies šajā valstī, kur valda likums un kārtība, kur man ir labs un patīkams darbs un jauki darba biedri. Taču manas domas un sajūtas velk mani atpakaļ uz mājām pie maniem mīļajiem un pie vienas rudmatainas lēdijas, kura rītos slauc kazu.
— Kazu? — Sjū skaļi iesmejas un atmet galvu atpakaļ. — Lēdijas neslauc kazas, kur nu vēl rītos!
— Latvijā slauc, Sjū, un dod savam vīrietim dzert svaigu kazas pienu, lai būtu spēks.
Sjū pārsteigumā iepleš acis, taču turpina smaidīt.
— Tagad tu bez piecām minūtēm esi bagāts vīrs, Džani, un varēsi darīt jebko, — viņa, noliekusies pār kafijas krūzīti, caur skropstām paskatās uz mani.
— Vēl nekas nav zvanīts, Sjū. Zini, kas šajā pasaulē ir visriebīgākais?
— Nu?
— Sagrautas cerības. Šīs sagrautās cerības ir likušas simtiem tūkstošu manu tautiešu pamest savas mājas, savas ģimenes, savu dzimteni un doties svešumā. Tas ir kā no vesela maizes klaipa šķībi nogriezts viens kārtīgs stūris, ko vairs nekad nevarēs pielipināt atpakaļ. Un būs jāpaiet ilgam laikam, kamēr rikas no klaipa atkal varēs griezt taisni un pareizi.
Norunātajā laikā tajā pašā sastāvā atkal sēžam pie ovālā galda, kad atveras durvis starp grāmatplauktiem un glīta sieviete ienes vijoli un nodrukātu ekspertu slēdzienu. Misters Džeisons Praiss pieceļas no krēsla, paņem dokumentus un saka:
— Dāmas un kungi, man jums jāpaziņo, ka diemžēl šī vijole nav atzīstama par Džuzepes Gvarnēri del Gesu darbu. Jā, tai ir ļoti daudz pazīmju, kas norāda uz Gvarnēri namu, tomēr lakas spektrālanalīze nepārprotami norāda uz to, ka vijole ir izgatavota vienu gadsimtu vēlāk, kad del Gesu vairs nebija starp dzīvajiem. Mūsu eksperti uzskata, ka tā varētu būt franču meistara Vuillaumes darbs, kurš, kā zināms, ir izgatavojis daudz del Gesu vijoļu kopiju, marķēdams tās ar Gvarnēri nama zīmi. Par piemēru varu minēt vijoli “ex Alard”, kuru Parīzes Mākslas muzejs eksponē kā Gvarnēri darbu, taču ekspertu domas par tās autentiskumu dalās.
— Kāda ir iespēja, ka jūsu eksperti ir kļūdījušies? — pēc ieilgušas pauzes Sjūzanna beidzot jautā.
— Tāda gadījuma mūsu vairāk nekā 50 gadu ilgajā praksē vēl nav bijis, mem. Diemžēl lakas spektrālanalīze ir neapstrīdams rezultāts, jo lakas komponentes katram gadsimtam ir dažādas un vispārzināmas. Vienīgais, kas padara Kremonas lakas unikālas, ir to komponenšu iegūšanas metode un izejvielu avots, jo meistari to turēja stingrā noslēpumā.
— Kāda aptuveni varētu būt šīs vijoles cena, mister Prais? — izdzirdu sevi vaicājam.
— Divi līdz pieci tūkstoši sterliņu mārciņu, ser, ņemot vērā tās nezināmo izcelsmi un pašreizējo stāvokli, — atbild Praiss. —Ja jūs vēlaties, mēs vijoli izliksim nākamajā izsolē, kas notiks Ņujorkā.
— Nē, paldies! — ātri atguvies no paziņojuma izraisītā šoka, esmu pieņēmis lēmumu. Sirds dziļumos biju paredzējis arī tādu iznākumu. Pieceļos no savas vietas galda vidū, aizeju līdz tā galam un, nostājies blakus Praisam, paņemu rokās vijoli.
— Sjūzanna Anna Rodžersa, es lūdzu jūs paturēt šo vijoli savā īpašumā. Lai arī tas nav del Gesu Guarnerius darbs, skaņa vijolei ir izcila, jo tikai lakas spektrālanalīze spēja to atšķirt no oriģināla, — es saku.
Visi pārsteigti skatās vispirms uz mani, tad pagriežas pret Sjū. Viņa pieceļas un raitā solī, rozā zīda šallei plīvojot, pienāk pie manis, izņem vijoli man no rokām, ar otru roku pievelk manu galvu sev klāt un noskūpsta mani uz vaiga. Tad uzvaroši paceļ vectēva vijoli izstieptā rokā un saka:
— Jā, Džani, šo liecinieku klātbūtnē es pieņemu šo vijoli. Taču atceries, ko 20 gadus atpakaļ tev jau reiz teicu: manas mājas vienmēr būs arī tavējās, lai kas arī nenotiktu.
Pēc šķidriem aplausiem iepakojam vijoli, atvadāmies no “Tarisio” direktora un izejam uz ielas. Deniss aizsteidzas, pat lāgā neatvadījies. Afroamerikānis galanti paklanās, paspiež mums ar Sjū roku un arī dodas prom pa ielu. Paliekam tikai mēs ar Sjū un vectēva vijole futrālī. Pēc neveiklas pauzes Sjū paskatās man acīs un saka:
— Laikam jau varu nejautāt, ko tu tālāk darīsi, Džani. Redzu, ka tu neko nenožēlo. Savās domās tu jau esi Latvijā pie sarkanmatainās lēdijas, vai ne?
— Jā, Sjū, došos mājās, cik drīz vien iespējams, — šīs sievietes intuīciju apmānīt laikam nav iespējams.
— Džani, vienmēr atceries, ka tavas mājas ir tur, kur ir tava sirds. Saudzē sevi! — viņa apvij rokas ap manu kaklu, piekļaujas, tad aši pagriežas un, pasitusi vijoli padusē, rozā šallei plīvojot, dodas prom pa ielu.
Pēc dažām dienām es pastā saņemu “Barclays” bankas paziņojumu par to, ka uz mana vārda saņemts čeks par trim tūkstošiem sterliņu mārciņu, ko es varu validēt jebkurā “Barclays” bankas filiālē visā pasaulē.
Paldies tev, šarmantā, cēlā franču lēdija!
Paldies tev, vectēv, ar to pilnīgi pietiek, lai dotos uz kādām mājām Vidzemes jūrmalā, kurās ruda latviešu lēdija rītos slauc kazu. ◆
