Atkārtošana — zināšanu māte, vēsta latīņu teiciens. Izrādās, ka arī Latviju, jau zināmo, var atklāt no jauna. Arī visiem, šķiet, tik pazīstamo Gūtmaņa alu Siguldā vai tepat netālu, Aizkraukles pagastā, esošo Meļķītāru Muldakmeni, kuru vides aizsardzības un sabiedriskais darbinieks Guntis Jānis Eniņš savā grāmatā “Nezināmā Latvija” nosaucis par visu muldakmeņu virsaiti. Vai zinājāt, ka akmens augšā esošajā muldā ietilpst 80 litru ūdens? Vai mulda ir cilvēka vai tomēr dabas roku radīta — par to, kā saka, gan vēl zinātnieki strīdas. Arī par Gūtmaņa alu grāmata uzdod un cenšas atbildēt uz vairākiem jautājumiem: vai ala aug, kāds ir alas senais vārds, kāpēc par šo alu nav nevienas teikas un vairāki citi. Šo grāmatu izmantoju, izvēloties nedēļas nogales brauciena galamērķus. Tā ir ērta lietošanā, jo vāku iekšpusē rodama karte, un tajā ir visi 70 grāmatā apskatāmie dabas brīnumi. Saturs sadalīts sešās nodaļās — ūdeņi, akmeņi, klintis un alas, kalni, koki, vēji un zibeņi. Kā tās ievadā saka autors, grāmata ir ceļvedis domāšanā, Latvijas izprašanā, novērtēšanā. Ceļvedis Latvijas mīlestībā. Par tādu tā kļuvusi arī man. Svētdienas vakarā, vēlu atgriežoties no tālāka brauciena Vidzemē apskatītām alām, apziņā nāk vēl kāda atziņa — jo vairāk uzzini, jo mazāk zini. Ar katru izzināto objektu, sanlatviešu zīmi, avotu un teiku Latvija kļūst vēl noslēpumaināka. Tas, kas šodien izskatās ikdienišķi, nenozīmē, ka tāds bijis vienmēr. Ir Latvijā vietas, kur reiz avoti gaisā skrējuši, ezeri, kas uzrodas un pazūd, alas, kas atveras un aizveras. ◆
