(8. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Kad tiekoties ar Denisu Krisa rančo izstāstu, ka ne “Sothe-by’s”, ne “Christies” nepārdod vijoles, viņš pasmaida:
— Tas tāpēc, ka viņiem nav tādu ekspertu, jo vijolē galvenā vērtība ir skaņa. Un novērtēt skaņu, spēt salīdzināt tembrālās nokrāsas un citas lietas kurš katrs nevar. Ir jābūt ne tikai izcilai muzikālai dzirdei, bet arī izcilam vijolniekam, lai to spētu. Bez tam aktīvajā koncertdarbībā miljonus vērto Kremonas meistaru vijoļu nav nemaz tik daudz. Pārsvarā tās ir privātās kolekcijās, muzejos vai slavenu un bagātu fondu īpašumā. Protams, mūsdienās pastāv iespēja veikt dažādas spektrālās lakas, līmes un koksnes analīzes, tomēr tas vēl arī nav noteicošais, jo Kremonas meistarus centās atdarināt ļoti daudzi mācekļi gan viņu dzīves laikā, gan vēlāk.
— Bet ko tad ar vijoli darīt? — vaicāju Denisam.
— Vispieredzējušākais un populārākais vijoļu tirgos ir izsoļu nams “Tarisio” ar filiālēm Londonā un Ņujorkā, tur arī jāgriežas. Tomēr paredzu problēmas, jo par vijoli nav nekādu dokumentu: ne autentifikācijas sertifikāta, ne novērtēšanas kopijas, ne kādas citas dokumentācijas. Tomēr labā ziņa ir tā, ka šis nams veic bezmaksas aptuvenu novērtēšanu, — Deniss atsaka.
— Ar to arī jāsāk, — sarunā iejaucas Sjū. Kriss pieiet pie riekstkoka kumodes un izņem no atvilktnes fotoaparātu “Canon”.
— Ar šo EOS 24.2 megapikseļu digitālo kameru mēs varam uzņemt jebkādas bildes izcilā kvalitātē, — viņš piedāvā.
Visi klātesošie ir manāmi uzvilkušies. Sārtiem vaigiem no sarkanvīna un vijoles klātbūtnes uzbudināti, mēs dzīvi diskutējam, ik pa brīdim pametot acis uz vijoli, kas izņemta no futlāra guļ Sjūzannai klēpī.
— Džani, — saka Deniss, — man ir neliela pieredze darījumos ar “Tarisio”, es varu tev vismaz iesākumā palīdzēt, taču es gribu par to zināmu samaksu. Neapvainojies, bet tas ir mans hobijs, arīdzan mans darbs un iztikas avots. Neviens nezina, par kādu cenu vijole tiks pārdota, pašlaik tas ir kaķis maisā, bet es gribētu honorāru 0,5% apmērā no pārdošanas cenas.
Žuļiks, nolādētais kapitālists, pie sevis nodomāju. Asinssūcējs! Bet nav jau variantu, patstāvīgi es galā netikšu.
— Ok. Piekrītu, — mēs sasitam saujā, un Kriss ar Sjūzannu māj galvām, ka ir bijuši liecinieki šai norunai.
— Neklātienes vērtēšanai “Tarisio” namā tiešām ir vajadzīgas vijoles krāsainās fotogrāfijas, — Deniss turpina.
— Jāuzņem vijoles augšējais vāks, apakšējais vāks un grifs, kas pāriet galviņā no priekšas un no sāniem, — viņš paskatās uz Krisu, un es pamāju ar galvu.
Sjū noliek vijoli uz žurnālu galdiņa, un Kriss ķeras pie darba. Lietišķās darbības izgaisina spriedzes sajūtu starp mums, un drīz jau Kriss rāda digitālos attēlus savā fotoaparātā.
— Vēl ir jānorāda vijoles kopējais garums un svars, — Deniss mūs informē.
Nu jau Sjūzanna pieceļas, un pēc brīža no vannasistabas atnes digitālos svarus un lokanu mērlenti. Laikam regulāri sveras un mēra vidukļa apkārtmēru, nodomāju.
— “Tarisio” ekspertiem varētu palīdzēt arī jebkāda būtiska informācija par vijoli, tās iegādes cena, bet, cik noprotu, tad mums vairāk nekā nav.
— Mums obligāti vajadzētu caur “f” izgriezumu izgaismot del Gesu parakstu — uzlīmi uz apakšējā vāka vijoles iekšpusē un nofotografēt, — es piemetinu.
— Jā, patiesi, tas piedotu ticamību meistardarbam, bez tam tur ir norāde uz 1730., vijoles tapšanas gadu, — piemetina Sjū, un tas tūdaļ tiek izdarīts.
— Nu tā, draugi, pirmreizējās darbības, lai iekustinātu “Fireball” realizāciju “Tarisio” izsoļu namā, ir veiktas, un es piedāvāju doties uz kādu krodziņu vakariņās, — rokas saberzējot, piedāvā Kriss. Visi priecīgi piekrīt un ceļas kājās, kamēr Sjū paliek sēžot un saka:
— Vajadzētu vijoli apdrošināt, es nemaz nejūtos komfortabli, kopš instruments ir pie mums mājās.
— Aizmirstiet! — iesaucas Deniss. — Kamēr nav oficiāla vērtējuma, vairāk par parastu, veikalā pirktu instrumentu to novērtēt nevar.
Vakariņu gaitā vienojamies, ka Deniss nosūtīs šodien uzņemtās fotogrāfijas un vijoles izmērus uz “Tarisio”, manu uzvārdu tur nepieminot, jo esmu ārzemnieks, nerezidents šajā valstī, tātad nekas.
Turpmākajās dienās esmu izpētījis internetā visu par izsoļu namu “Tarisio”. Tā pārdošanas apjomi gan Londonā, gan Ņujorkā ir milzīgi. Ekskluzīvās Kremonas meistaru vijoles gan lotēs parādās ļoti reti, no kā secinu, ka, pirmkārt, profesionālie pasaules klases vijolnieki, kā arī kolekcionāri ļoti reti šķiras no saviem iemīļotajiem instrumentiem. Otrkārt, tas notiek caur “Tarisio”, taču privātu kontaktu veidā, ne atklātās izsolēs. Manu uzmanību piesaista nozagto instrumentu saraksts. Acīmredzot zādzības gadījumā vijoļu īpašnieki caur “Tarisio” nekavējoties informē visu pasauli par notikušo, tādējādi apgrūtinot laupītājiem vijoles tālāku realizāciju. Manuprāt, šis saraksts zināmā mērā raksturo pieprasījumu un piedāvājumu pēc Kremonas laika vijolēm, kā arī gaisotni, kas valda šajā ierobežotajā ekskluzīvo vijoļu pasaulītē. Pavisam reģistrā figurē 19 vijoles, astoņas no tām ir Stradivari.
Beidzot pienāk diena, kad man zvana Kriss par vijoli. Deniss esot saņēmis atbildi no “Tarisio” izsoļu nama, kurā tie informējot, ka pieņem manu vijoli un apņemas organizēt tās pārdošanu. Ja mēs piekrītot, tad jāierodas personīgi, lai uzklausītu mūsu vēlmes un apspriestu līguma noteikumus. Kā arī fiziski jāuzrāda pati vijole un jāpiekrīt tās ekspertīzei, lai noteiktu sākuma cenu. Palūdzu Krisam pāris stundas apdomāties.
Tā, vijoles pārdošanas plāns ieiet beigu fāzē. Pavisam drīz es būšu bagāts vīrs un laimīgs došos uz Brazīliju pie Sezas. Vai arī? Vai arī, ko? Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko tad īsti es dzīvē vēlos. Vai tiešām būt vientuļš svešā zemē? Nauda, protams, dod brīvību, bet liela nauda — lielu brīvību. Bet vai tā dod laimi? Laikam taču nē. Šādas šaubīgas domas mani ir sākušas mocīt, kopš saņēmu ziņu, ka Latvijā ir piedzimis mans mazdēls. Ja es aizbraukšu uz Brazīliju, iespējams, nekad viņu neredzēšu. Vai tas man ir svarīgi? Ir. Nu tad vienīgais loģiskais ceļš ir atpakaļ uz dzimteni, uz Latviju. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ neizdosies vijoli pārdot, tad Latvijā būšu atkal bez darba un bez naudas. It kā jau darba tirgus esot uzlabojies, kā man paziņas stāsta. Kas vēl bez bērniem un mazbērniem mani saista dzimtenē? Laikam jau rudais brīnums no Ainažiem. Pēdējā laikā ar Sintiju esam sākuši intensīvi sarakstīties. Starp vārdiem var lasīt jautājumu par atgriešanos un kopīgas dzīves sākumu. Mājai vajagot saimnieku, viņa raksta. Cerējusi uz dēlu, taču tas, līdzīgi kā vectēvs, izmācījies par stūrmani un nu pa pusgadam vagojot jūras un okeānus.
Nolemju tomēr mainīt savu vijoles pārdošanas plānu, jo intuīcija man saka, ka Denisam uzticēties nevar. It kā reāla iemesla tam nav, tomēr es viņu galīgi nepazīstu. Cita lieta Kriss, par kuru esmu pilnīgi drošs, jo zinu viņu jau gandrīz 20 gadu. Lūgšu, lai oficiālais pārdevējs un arī naudas saņēmējs ir Kriss. Īsts angļu džentlmenis, kurš tur doto vārdu, un šis apstāklis tam ir svarīgāks par visu citu. Bez tam Kriss ir miljonārs un neies smērēt rokas un savu godu, lai apkrāptu vienu emigrantu no Latvijas. Zvanu:
— Hallo, Kris! Klausies, gribu lūgt tevi oficiāli uzņemties vijoles pārdošanu caur “Tarisio”! Nākamnedēļ darbā otrdiena man ir brīva, un mēs varētu doties uz Londonu atrādīt vijoli. Protams, Deniss arī dosies līdzi, un līgums ar viņu paliek spēkā. Tomēr es gribētu, lai nauda nonāk tavā, nevis Denisa kontā.
— Es tevi saprotu, — atbild Kriss, — taču es otrdien nebūšu pat valstī. Jau pirmdien es lidoju uz Portugāli uz svarīgu tikšanos ar klientu. Ko nu? Taču pēc neilgas pauzes Kriss turpina:
— Zini, Sjūzanna var uzņemties manu lomu! Kamēr bērniem vēl nav sākusies skola, viņai brīva laika ir atliku likām. Ja tev nav iebildumu, es ar viņu aprunāšos un tev atzvanīšu.
Saku, ka priecāšos Sjūzannu atkal redzēt. Sjū, nu, protams! Kā tas man uzreiz neienāca prātā! Pēc pusstundas zvana Kriss:
— Sjū piekrīt. Tātad otrdien plkst. 12 tiekamies Londonā “Tarisio” ofisā Vimpoles ielā 87-88. Bez tam es zvanīju Denisam un informēju viņu. Viņš respektē tavu viedokli un vēlēšanos un piedāvā miesassargu vijolei un Sjūzannai no mājām līdz Londonai uz sava rēķina.
— Lieliski, — atbildu, — tiekamies otrdien!
Otrdien jau laicīgi esmu pie “Tarisio” ofisa Londonā, kas ir senlaicīgs nams trijos stāvos. Aiz ieejas durvīm iekšpusē sēž apsargs un monitoros vēro novērošanas kameru pārraidītos attēlus. Jau pa gabalu ievēroju man tuvojošos iespaidīgo trijotni, kurai pa vidu iet divmetrīgs afroamerikānis un nes vijoles futlāri. Sjūzanna ir tērpusies sarkanā mētelī, kas beidzas nedaudz virs ceļa, ap kaklu rozā zīda šalle, un izskatās īpaši eleganti. Sasveicināmies un pēc Denisa uzaicinājuma dodamies iekšā. Deniss paskaidro nāciena iemeslus, apsargs liek mums nedaudz pagaidīt un zvana pa iekšējo līniju.
(Turpmāk vēl.)
