(7. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Juglā, sametis savas drēbes čemodānā un atvadījies no dēliem, steidzos uz “Parex” bankas pazemes seifu glabātavu. Izgājis autentifikāciju un iekļuvis seifu telpā, izņemu savu vijoles futlāri. Jā, del Gesu Guarnerius vijole ar kristogrammu IHS+ mierīgi guļ zaļajā tapsējumā. Futlāris gan izskatās drausmīgi noplucis un nobružāts, Anglijā vajadzēs iegādāties jaunu. Bet varbūt arī ne, šādi tas tikai norāda uz vijoles seno izcelšanos un autentiskumu. Noskūpstījis vijoli veiksmei, lieku atpakaļ futlārī un dodos uz izeju. Vēl jāpārtrauc seifa īres līgums, lai lieki nav jātērē nauda, un tad uz Tukumu un Liepāju. No rīta jau biju sazvanījies ar Nollendorfu, kurš apstiprināja, ka Kārdifas kuģis ir ostā un pašlaik uzņem dēļu kravu, bet vakarpusē dosies ceļā. Kapteiņi parasti tā darīja, lai komanda vakarā netiek krastā un nepiedzeras. Jūtu, ka satraukums aug augumā, lai gan tam nav nekāda iemesla. Tukumā izpildu visas vijoļu pārvadāšanai domātās iepakošanas instrukcijas, ar ko mani iepazīstināja vijoļu restaurators Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā, kad biju aiznesis viņam atrādīt vijoli neilgi pēc ugunsgrēka. Vīrs jau toreiz aizdomīgi uz mani noraudzījās un gribēja, lai atstāju viņam vijoli uz pāris dienām nelielai restaurācijai. Tomēr es nepiekritu un pēc neilgas sarunas devos prom. Tātad:
1. Atlaist stīgas un izņemt tiltiņu.
2. Vairākkārtīgi ietīt vijoles korpusu zem stīgām un grifu plānā, tīrā drānā.
3. Uzvilkt stīgas un novietot tiltiņu atpakaļ.
4. Pārklāt vijoli ar dažām drānas kārtām un ievietot futlārī.
5. Piepildīt visas brīvās vietas futlārī ar drānu, lai novērstu vijoles iespējamo kustību transportēšanas laikā.
Futlāri vēl ietinu putu plēvēs, ievietoju svaigām un atsperīgām ēveļskaidām pildītā priedes koka kastē un aizskrūvēju ciet vāku. Norēķinos ar galdnieku un laižu uz Liepāju. Kādreiz manai firmai caur Liepājas ostu gāja kokmateriālu tranzīts no Krievijas Kirovas apgabala uz Anglijas ostām. Tāpēc ostiniekos man ir daudz paziņu, daudz reižu ir būts Liepājā, un tā man saistās ar siltām atmiņām par darbīgiem un optimistiskiem cilvēkiem. Atceros, 90. gadu sākumā pie vienas piestātnes vēl stāvēja padomju armijas kara kuģi, kad pretējā krastā džeki jau krāva sauskravas kuģos dēļus un taru. Pie ostas vārtiem, kā runāts, mani sagaida Nollendorfs, un dodamies tieši uz kuģi. Tas ir milzīgs E klases kravinieks, kas var uzņemt 2000 m3 dēļu. Redzu, ka kravas sāk jau nostiprināt uz klāja, tātad kraušanās iet uz beigām. Sabļaujam kapteini, un pēc neilga laika tas parādās pie borta. Vispārējā žvadzoņā, motoru rūkoņā un vinču čīkstoņā kliedzu viņam, rādīdams uz kasti man pie kājām:
— This box is for mister Chris Rodgers in Cardiff, personally. Be careful with this. Don’t damage the box!
Kapteinis māj ar galvu, ka viņam viss skaidrs:
— Don’t worry, box will stay with me all the time!
Kasti uzliekam uz kārtējās dēļu pakas, un celtnis to uzceļ uz kuģa klāja. Pamājis ar roku atvadu sveicienu, kapteinis pazūd no mūsu redzesloka. Tā, tas nu būtu nodarīts, un pēc trim, četrām dienām atkarībā no ceļavēja kuģis būs Kārdifas ostā. Jūtu, ka spriedze sasniegusi savu augstāko pakāpi. Un kā nu ne! Tikko biju uzticējis jūrai un svešiem cilvēkiem miljonus vērtu vijoli! Miljonus! Tāpēc ar prieku piekrītu Nollendorfa uzaicinājumam kuģa uzkraušanu apslacīt ar kādu kausu alus. Tā stividoriem ir sena tradīcija, jo dokumentu kārtošana, muitošana, fitosanitārie sertifikāti, kokmateriālu specifikācijas, konosaments, kraušanas darbu uzraudzīšana, plēšanās ar dokeriem nogurdina ne pa jokam. Lidmašīna man ir rīt no rīta, ir piektdienas vakars, tāpēc varu un vajag šovakar padauzīties ar Nollendorfu pa Liepājas krodziņiem, viesnīcā izgulēties un agri no rīta stiept uz lidostu. Bravūrīgais Nole ir dzimis liepājnieks, un tāpēc savējais visos krodziņos, sastopot neskaitāmus paziņas. Krodziņā “Pie vecā kapteiņa” satiekam Bokumu, kas jau maķenīt iešvilpis un gatavs runāties par mūziku un muzikantiem, par “Credo” vecajiem un tagadējiem laikiem.
Lidojums atpakaļ uz Angliju noris bez starpgadījumiem, un pēc trim dienām Anglijā atskan sen gaidītais Krisa zvans par to, ka kaste ar vijoli veiksmīgi ir nonākusi viņa mašīnas bagāžniekā. Norunājam, ka tagad ir laiks uzņemt sakarus ar Denisu Kitu, Krisa paziņu, kas ir ņēmies ar priekšmetu izsolēm. Vēl Kriss man vaicā, vai mājās Sjūzanna drīkst vijoli spēlēt? Saku, ka nav problēmu, būšu priecīgs uzzināt viņas viedokli par vijoles skaņas īpašībām un vispārējo stāvokli. Izcelsmi un vijoles meistaru viņa, protams, noteikt nevarēs, tam būs vajadzīgs nopietns eksperts. Pie tam droši vien izsoļu nama pieaicināts eksperts, tāds, kam firma un kolekcionāri uzticas. Nolemju ar darba meklējumiem kādu nedēļu nesteigties, bet pa to laiku satikties ar Denisu un nodot vijoli kāda izsoļu nama ekspertīzei un glabāšanai. Vienojamies nākamajā sestdienā kopā ar Denisu tikties Krisa rančo. Nokļūšana līdz Bristolei man ir jau zināma. No Viktorijas stacijas Londonā ar vilcienu līdz Redingai, kas ir tāds kā pārsēšanās mezgls Dienvidrietumu dzelzceļam, un trijās stundās ar ekspresi līdz Bristolei. Nolemju atlikušās dienas izmantot, lai internetā iepazītos ar izsoļu namiem, to kārtību un noteikumiem.
Atgriežoties Vellingboro, man ātri izdodas sameklēt darbu, jo viena no “Park Farm” noliktavām — “DHL” — atver jaunu nodaļu un plāno uzņemt ap 70 jaunu darbinieku. Tomēr iekļūt “DHL” sistēmā nav viegli, ir jāiziet divu dienu kursi darba drošībā angļu valodā un pēc tam jākārto eksāmens. Ar prieku secinu, ka mana angļu valoda jau ir tādā līmenī, ka eksāmens nesagādā nekādas grūtības, visus 25 jautājumus atbildu pareizi, par ko izpelnos eksaminatoru atzinību.
Protams, biju dzirdējis par diviem lielākajiem britu izsoļu namiem — “Sotheby^s” un “Christies”. “Sotheby^s” ir senākais un lielākais mākslas izsoļu nams pasaulē ar filiālēm Ņujorkā (1955.), Honkongā (1973.), Indijā (1992.), Parīzē (2001.), kā arī Ķīnā no 2012. gada. Nams ir dibināts 1774. gadā, un mūsdienās tā apgrozījums veido aptuveni 4 miljardus ASV dolāru gadā. Tā ir milzīga mašinērija, kurā ietilpst 80 nodaļas visā pasaulē un kuras vada direktoru padome no Londonas. Sācis ar grāmatu un bibliotēku izsolēm, šis nams īpaši uzspīdēja pagājušajā gadā, kad piedabūja pēdējo no Devonšīras hercogienēm izlikt izsolē daļu no saviem krājumiem, pārdodot tos par trīs reizes lielāku cenu, nekā bija plānots. Sākot ar Sanderlendas, Houptaunas un Permbrukas grāfu, Devonšīras, Jorkas un Bekingemas hercogu kolekciju izsolēm un beidzot ar tādu slavenību kolekciju izpārdošanu kā Endijs Varhols, Grēta Garbo, Žaklīna Kenedija-Onasis, Džanni Versače, Deivids Bovijs, Vindzoras hercogs un hercogiene, “Sotheby^s” izsoļu nams ir kaldinājis savu nemirstīgo slavu. Cenas, par kādām šis nams ir pārdevis vecmeistara Rubensa gleznu “The Massacre of the Innocents“ (49,5 miljoni sterliņu mārciņu 2002. gadā), Pikaso “Garçon à la pipe“ (104,2 miljoni ASV dolāru 2004. gadā) un visbeidzot Endija Varhola “Silver Car Crash (Double Disaster)” (108,4 miljoni ASV dolāru 2012. gadā), joprojām ir nepārspēti rekordi. Otrs, ne mazāk slavens mākslas izsoļu nams Londonā ir “Christies”, kas balstās uz trim pīlāriem: mākslu, klientiem un ekspertīzi. Kopš 1776. gadā Londonā to dibināja Džeimss Kristijs, nams ir izaudzis līdz kompānijai, kas organizē 350 izsoļu gadā vairāk nekā 80 kategorijās. “Christies” ir pārstāvēts 46 valstīs ar 10 filiālēm Londonā, Ņujorkā, Parīzē, Ženēvā, Milānā, Amsterdamā, Cīrihē, Dubaijā, Honkongā un Šanhajā. Abi nami organizē gan izsoles, gan izstādes-pārdošanas, gan privātos tirgus. Abi piedāvā savus ekspertus mākslas priekšmetu novērtēšanai un to vērtības noteikšanai. Man gan labāk patīk “Christies”, kas liekas demokrātiskāks un vairāk vērsts uz padziļinātu ekspertīzi, kamēr “Sothby^s” paziņo, ka priekšmetus zem cenas 100 000 sterliņu mārciņu vispār nepieņem. Tā, lūk. Droši vien komisijas nauda par pakalpojumiem arī ir astronomiska. Ja nu samaksu ņem pēc priekšmeta pārdošanas, tad vēl kaut kā, bet, ja jāmaksā iepriekš, tad man nav cerību, jo tādas naudas man, protams, nav. Izsolāmo priekšmetu kategorijas abos namos ir visdažādākās: grāmatas un gleznas, pulksteņi un juvelierizstrādājumi, manuskripti un senlaiku mēbeles, sudraba galda piederumi un vīna kolekcijas. Amerikāņu, britu, korejiešu, ķīniešu un japāņu, indiešu, islāma un krievu mākslas darbi, impresionisms, pirmskara, mūsdienu un modernā māksla, tomēr Kremonas skolas vijoļmeistari Amati, Stradivāri vai Gvarnēri viņu veikumos ir pārstāvēti reti. Bet tas taču ir ievērojams virziens un mākslas mantojums pasaules mērogā! Dīvaini.
Pēc dažām dienām man zvana Kriss un nodod telefonu sievai. Sjūzanna drebošā balsī man stāsta, ka tikko esot uzskaņojusi un pamēģinājusi manu “Fireball”. Vijolei gan vajagot uzvilkt jaunas stīgas, bet tas neapšaubāmi esot Gvarnēri roku darbs, to uzreiz varot pateikt pēc dobjā un kompleksā skanējuma. Viņa runā pusčukstus, it kā būtu kādā svētā vietā, kur skaļi izteikties nav pieklājīgi. No uztraukuma viņai pasprūk daži franču vārdi vispārākajā pakāpē. Saku, ka esmu laimīgs, ja vijole sagādājusi viņai prieku.
(Turpmāk vēl.)
