“Sveika, draudzenīt! Kā iet laiks! Šķiet, neesam tikušās kopš prestižā veikala atvēršanas. Atceries, kāda toreiz bija veikala šturmēšana! Likās, dažs nedēļām ilgi nav ēdis. Tagad te iegriežas retais. Jūlīt, skatos, esi kļuvusi krietni šmaugāka, drīz būs lapsenes viduklis,” sarunas virzienu mainīja Zuze. “Kādu diētu esi izvēlējusies?”
“Nav nekā vienkāršāka par manu diētu. Tā ir psiholoģiski materiāla novājēšana,” lepni paziņoja Jūle.
“Apžēliņ! Ja tev novājē psihe un pelēkā viela, tas ir bīstami veselībai,” bailes pauda Zuze. “Kā vārdā tādi upuri?”
“Jocīgā! Tā ir noskaņojuma veidota diēta. Emocionālais stāvoklis regulē, kad ēst un kad no ēdiena atturēties,” savu izgudrojumu klāstīja Jūle.
“Tas jau tuvāk manai saprašanai,” bilda Zuze. “Stāsti, kā tas notiek ikdienā!”
“Pavisam vienkārši! Ieejot prestižā veikalā, izpēti produkta cenu, padomā, cik tev eiriku maciņā, cik dienu līdz minimālās algas vai “dižās” pensijas saņemšanai. Tad apetīte strauji attālinās un ēdienreize izpaliek. Jo vairāk “prestižu” gājienu, jo mazāki apjomi,” secināja Jūle. “Naudas izteiksmē veido nulli.”
“Kāda tev vajadzība kļūt caurspīdīgai? Gribi, lai viesulis pārnes pāri jūrai? Katra dzīva radība, tuvojoties rudenim, sāk uzkrāt tauku kārtiņu, lai vieglāka ziemošana. Bet galvenais ir tas, ka laba cilvēka vajag daudz,” triumfēja Zuze.
