(6. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Sievietes sirds
Līdz kuģa atiešanai no Liepājas un vijoles uzkraušanai man ir brīvas vismaz trīs dienas. Nolemju pabraukāt pa Latviju un izvēdināt šķiršanās skumjas. Kā nekā manis celtā māja Rīgas pievārtē paliek sievai, lai arī vienojāmies par manas daļas kompensācijas mehānismu, tomēr tā bija arī daļa no maniem sapņiem un dvēseles. Pavandījies pa internetu, nolēmu izlaist loku pa Ziemeļvidzemi, apskatīt restaurēto Dikļu pili, Mazsalacu, Skaņākalna dabas parku, Ainažu jūrskolu un pasvinēties Salacgrīvas Zvejnieku svētkos. Salacgrīva ar savu krodziņu “Pie Bocmaņa” Salacas krastā man vienmēr būs īpaša, jo tur pavadīju vienu jautru vasaru studentu celtnieku vienībā pēc pirmā kursa.
Sametis dažus apģērba gabalus, pīrādziņus un pudeli sulas mašīnā, nākamajā dienā no rīta dodos ceļā. Apbrīnojami, cik viegli un klusi ripo mašīnīte, saulīte rotājas debess zilgmē, un mans garastāvoklis manāmi uzlabojas. Apskatījis plānoto un izstaigājies gar Salacas krastiem, braucu ar savu melno “mersīti” no Ainažiem uz Salacgrīvas Zvejnieku svētkiem, aiz loga svelpj jūras vējš, bet ausīs man skan Raimonda Paula melodija: “Odesa, Hamburga, Rīga, jūra un saule, un vējš, lai la, la lai, la la lai la…”
Uhhh, noskaņojums tāds, ka kāja pati spiež gāzes pedāli grīdā! Un kā nu ne, tikko biju paviesojies vecajā Ainažu jūrskolā un ievilku plaušās jūrskolas elpu. Vēlīgā administratore atļāva izstaigāt muzeja istabas, kaut arī darba laiks jau bija beidzies. Iekšpusē viss tīrs un kārtīgs, dēļu grīdas izberztas kā uz burinieka klāja. Visapkārt jūt vēstures elpu. “Latvji, brauciet jūriņā!” tā Krišjānis Valdemārs, krievu cara brāļa uzticības persona jūrlietās. Apskates skatlogos dzimtas un dzimtas, kopumā Ainažu jūrskola ir sagatavojusi vairāk par 1000 kapteiņiem. Izrādās, ka vecos laikos pat parastam divairu laivas pārcēlājam bija jābūt sertificētam, lai varētu pasažierus pārvadāt, kur nu vēl škiperiem, bocmaņiem vai, pasarg’ Dievs, kapteiņiem.
Puikām tajos laikos uzrāviens uz jūru bijis īpašs, tas ir skaidrs. Bet kādas fotogrāfijas! Zēni melnās jūrnieku jakās, un uzreiz ir skaidrs, ka ērgļi! Naģene uz vienas auss, krūtis platas, smaids neķītrs, kā jau jūrniekam, kas briesmas nebaidās, bet meitas mīlē katrā ostā. Vanagi! Bet kāds krampis viņiem bija! Vēl baronu laikos kāds kalps esot sācis braukt uz šonera tepat gar jūras malu līdz Rīgai. Toreiz ceļa vēl nebija un labākais un ātrākais veids, kā aizvest preci uz Rīgas tirgu, bija pa jūru. Stalto un izpildīgo bauri esot ievērojis barons un gribējis iecelt Liepupē par muižas pārvaldnieku. Tomēr puisis jau tik ļoti bija saslimis ar jūru, ka nevarēja iedomāties savu dzīvi bez tās. Viņš paņēma airu laivu un metās bēgt pa jūru uz igauņiem. Barons pārskaitās par šādu baura nepaklausību un pavēlēja muižkungam ar kalpiem viņu notvert. Tie jāšus gar krastu sāka dzīties pakaļ. Kad Ainažos viņš, piekusis airēt, piestāja krastā, muižkungs viņu notvēra, salauza airus un ieslodzīja. Un tomēr liktenis viņam bija labvēlīgs, jo to visu bija redzējis baura brālis, kurš dzīvoja turpat Ainažos. Brālis pastellēja jaunus airus laivai, un naktī, kamēr sargi gulēja, baurs izbēga no aresta un ar laivu aizbēga pie igauņiem. No turienes uz Angliju un pēc 15 gadiem atgriezās jau kā personīgā burinieka kapteinis un bagāts vīrs. Cik tomēr spēcīgs ir jūras un brīvības vilinājums!
Visu apskatījis un skuju koku dēļu grīdas īpašo smaržu saodies, rullēju divas pēdas virs zemes. “Odesa, Hamburga, Rīga, jūra un saule, un vējš, lai la la lai la, la lai, la…”
Zvejnieku svētkos spēlēs mana mīļākā grupa “Sestā jūdze”, atraušos pēc pilnas programmas! Pēc nedēļas jālido atpakaļ uz Angliju tā kā tā.
Iegriežu pa ieliņu pirms Salacas pa labi, un te jau tas ir — krodziņš “Pie Bocmaņa”! 30 gadus neesmu te bijis, bet viss tā kā senāk! Nolieku mašīnu stāvlaukumā un dodos uz “Bocmani”. Uz Zvejnieku svētkiem Salacgrīvā skaidrā prātā nemaz nedrīkst iet! Pasūtu ēst, vienu “grimpeli” un, kamēr gaidu “oberu”, pavēroju publiku. Pie bāra letes vietējie džeki sacenšas viskija dzeršanā, ko esmu novērojis Īrijā. Tas notiek tā: viskiju salej glāzītēs vienu aiz otras visas bāra letes garumā. Tad vīrs nostājas letes galā un sāk vienu pēc otras dzert, kamēr bārmenis tikai stumj visu glāžu rindu viņam klāt. Uzvar tas, kurš visvairāk glāžu izdzer un noturas kājās. Arī es iesūcu viskiju caur zobiem, un tas man apsvilina rīkli. Atceros, kā te Jakubs, lai viņam vieglas smiltis, lauzās uz kliņķiem. Nu, Jakubs bija skapis, beidzis murjāņus, diska metējs. Mēs, studenti, likām uz Jakubu savu pēdējo naudiņu. Vietējais enkurnieks spiež šim roku pie galda, bet Jakubs tik smaida no piepūles piesārtušajā sejā. Abiem rokas trīc, Jakubs skatās uz mani — vai ir laiks? Papurinu galvu — nē, vēl paturi! Jo, ka neuzraujas uz prettriecienu. Jakubs skatās uz mani, es uz abiem. Tagad var? Pametu ar galvu — var. Klankt, enkurniekam roka atsitas pret galdu. Šis paliek tāds jocīgs, nevar saprast, kā tas tā varēja notikt? Heijā! Seši kausi alus no enkurnieka! Vai, cik gards alutiņš, sevišķi, ja kabatās vējš svilpo!
Sen neesmu skūpstījis sievieti, varbūt svētkos kas izdosies?! Skatos, divus galdiņus tālāk vakariņo mana vecuma dāmīte. Roķerīgā melnā ādas jaciņā tērpusies, bieziem, rudiem matiem, smalku, niansētu seju. Kamēr obers man nes vakariņas, viņa pieceļas un aiziet pie letes pēc glāzes vīna. Viņai pieceļoties, cauri apspīlētajiem džinsiem var sajust viņas tvirto augumu. Tas man uzsit asinis, es pieceļos un panāku viņu pie bāra letes. Stāvot aiz viņas muguras, dzirdu, kā viņa pasūta glāzi “Shardoney Bin 65”. Olalā, vīna pazinēja? Stilīgi! Pār viņas plecu saku bārmenim:
— Divas glāzes, un uz mana rēķina.
No brunetes nekādas reakcijas, viņa gaida savu glāzi. Tuvumā redzu, ka augums viņai brīnišķīgs, slaida un vijīga kā maikste, gandrīz manā augumā, neviena tauciņa. Krūšu spicie zirnīši pilnīgi duras cauri krekliņam! Nu “moins”, kā kaut ko tādu Radītājs var dabūt gatavu! Kad bārmenis atnes vīnu, viņa paņem savu glāzi, es savējo, tad viņa pagriežas pret mani un saka:
— Paldies. Mani sauc Sintija.
Apsēžamies pie viņas galdiņa un sākam pļāpāt par šo un to. Izstāstu, ka strādāju galdniecībā Anglijā un ka vakar pie notāra izšķīros no sievas, kas tiešām tā arī bija. Liekas, ka Sintijai šī ziņa patīk. Pati esot jūras kapteiņa meita no Ainažiem, strādājot par medmāsu ambulancē. Saruna raisās arvien raitāk, valoda viņai izkopta, runā literāri pareizi, bez žargona, tekoši. Mūzika kļūst par galveno tēmu abiem mums, jo, izrādās, ka viņa jau ilgus gadus dzied vietējā korī. Bet cauri “Bocmaņa” atvērtajām durvīm jau var dzirdēt Agra Gedroviča neatkārtojamo baritonu, un ir skaidrs, ka “Sestā jūdze” ir klāt un balle ir sākusies. Sintija arī to ir sadzirdējusi un gan jautājoši, gan uzmundrinoši paskatās man acīs. Bez vārdiem reizē ceļamies kājās, viņa ieķeras man elkonī, un dodamies skaņas virzienā. Te pēkšņi dzirdu, ka sāk spēlēt veco labo “Creedence” gabalu “Down on the Corner”, ko savulaik vidusskolā pats spēlēju. Neviļus sāku skriet, tik ļoti gribas to nenokavēt. Sintija turas man līdzi, un abi uzskrienam uz deju plača. Sintija ļoti labi dejo un nodejojam vienu, otru, trešo deju bez apstājas. Tad ceturtajā, lēnajā dejā viņa pēkšņi aizver acis, ieķeras man elkoņos, galvu un krūtis atliec atpakaļ, bet savus gurnus piespiež cieši klāt pie manējiem. Jūtu, kā asinis ietriecas man galvā, es viegli sareibstu un knapi noturos kājās. Turpat uz deju plača visu acu priekšā sākam kaislīgi skūpstīties. Turu viņas vijīgo augumu savās rokās un jūtu, kā tas man piekļaujas un pulsē. Man pazūd laiks un vieta, un cilvēku kņada visapkārt, paliek tikai “Sestā jūdze”, jūras šalkas un naksnīgās debesis virs Salacgrīvas. Viss laulības šķiršanas rūgtums un sāpes izgaist kā nebijušas. Vai tiešām Dievs mani tik ļoti mīl, ka ir atsūtījis man savu eņģeli Sintijas izskatā?! Dzirdu, kā viņa iečukst man ausī:
— Mīļais, braucam, es tev uzklāšu gultu siena šķūnī uz panta.
Svaigā siena smarža, kas savijusies kopā ar viņas kailā, nosvīdušā auguma sviedru garšu uz manas mēles, tonakt bija mana balva Zvejnieku svētkos. Agri no rīta mani modina upītes straumes šalkas un siena čaboņa. Virs siena panta parādās Sintijas matu rudais ērkulis un beidzot arī viņa pati, tērpusies garā baltā naktskreklā ar māla krūzi rokās. Viņa apsēžas man blakus uz segas malas, noglāsta man matus un, acis pievērusi, it kā vēl būtu nakts sajūtās, nosaka:
— Mans mīļais, cik tu biji jauks un maigs! Padzeries tikko slauktu kazas pieniņu, atjauno spēkus, mums tie vēl noderēs.
Un atkal melnais asfalts zem riteņiem, rullēju ar savu mazo, melno “mersīti” uz Rīgu. Atvadu rūgtums un saņemtā svētlaime, viršu smarža, kas ieplūst pa atvērto mašīnas logu, emocijas jaucas man pa galvu tā, ka nevaru vairs pabraukt. Apstājos meža vidū uz Tallinas šosejas, lai uzsmēķētu. Cigarete manos pirkstos nodeg pati, kamēr domāju, cik gan bezgalīga ir sievietes sirds.
(Turpmāk vēl.)
Juglā, sametis savas drēbes čemodānā un atvadījies no dēliem, steidzos uz “Parex” bankas pazemes seifu glabātavu. Izgājis autentifikāciju un iekļuvis seifu telpā, izņemu savu vijoles futlāri. Jā, del Gesu Guarnerius vijole ar kristogrammu IHS+ mierīgi guļ zaļajā tapsējumā. Futlāris gan izskatās drausmīgi noplucis un nobružāts, Anglijā vajadzēs iegādāties jaunu. Bet varbūt arī ne, šādi tas tikai norāda uz vijoles seno izcelšanos un autentiskumu. Noskūpstījis vijoli veiksmei, lieku atpakaļ futlārī un dodos uz izeju. Vēl jāpārtrauc seifa īres līgums, lai lieki nav jātērē nauda, un tad uz Tukumu un Liepāju. No rīta jau biju sazvanījies ar Nollendorfu, kurš apstiprināja, ka Kārdifas kuģis ir ostā un pašlaik uzņem dēļu kravu, bet vakarpusē dosies ceļā. Kapteiņi parasti tā darīja, lai komanda vakarā netiek krastā un nepiedzeras. Jūtu, ka satraukums aug augumā, lai gan tam nav nekāda iemesla. Tukumā izpildu visas vijoļu pārvadāšanai domātās iepakošanas instrukcijas, ar ko mani iepazīstināja vijoļu restaurators Latviešu biedrības namā Merķeļa ielā, kad biju aiznesis viņam atrādīt vijoli neilgi pēc ugunsgrēka. Vīrs jau toreiz aizdomīgi uz mani noraudzījās un gribēja, lai atstāju viņam vijoli uz pāris dienām nelielai restaurācijai. Tomēr es nepiekritu un pēc neilgas sarunas devos prom. Tātad:
1. Atlaist stīgas un izņemt tiltiņu.
2. Vairākkārtīgi ietīt vijoles korpusu zem stīgām un grifu plānā, tīrā drānā.
3. Uzvilkt stīgas un novietot tiltiņu atpakaļ.
4. Pārklāt vijoli ar dažām drānas kārtām un ievietot futrālī.
5. Piepildīt visas brīvās vietas futrālī ar drānu, lai novērstu vijoles iespējamo kustību transportēšanas laikā.
Futrāli vēl ietinu putu plēvēs, ievietoju svaigām un atsperīgām ēveļskaidām pildītā priedes koka kastē un aizskrūvēju ciet vāku. Norēķinos ar galdnieku un laižu uz Liepāju. Kādreiz manai firmai caur Liepājas ostu gāja kokmateriālu tranzīts no Krievijas Kirovas apgabala uz Anglijas ostām. Tāpēc ostiniekos man ir daudz paziņu, daudz reižu ir būts Liepājā, un tā man saistās ar siltām atmiņām par darbīgiem un optimistiskiem cilvēkiem. Atceros, 90. gadu sākumā pie vienas piestātnes vēl stāvēja padomju armijas kara kuģi, kad pretēja krastā džeki jau krāva sauskravas kuģos dēļus un taru. Pie ostas vārtiem, kā runāts, mani sagaida Nollendorfs, un dodamies tieši uz kuģi. Tas ir milzīgs E klases kravinieks, kas var uzņemt 2000 m3 dēļu. Redzu, ka kravas sāk jau nostiprināt uz klāja, tātad kraušanās iet uz beigām. Sabļaujam kapteini, un pēc neilga laika tas parādās pie borta. Vispārējā žvadzoņā, motoru rūkoņā un vinču čīkstoņā kliedzu viņam, rādīdams uz kasti man pie kājām:
— This box is for mister Chris Rodgers in Cardiff, personally. Be careful with this. Don’t damage the box !
Kapteinis māj ar galvu, ka viņam viss skaidrs:
— Don’t worry, box will stay with me all the time !
Kasti uzliekam uz kārtējās dēļu pakas, un celtnis to uzceļ uz kuģa klāja. Pamājis ar roku atvadu sveicienu, kapteinis pazūd no mūsu redzesloka. Tā, tas nu būtu nodarīts, un pēc trim, četrām dienām atkarībā no ceļavēja kuģis būs Kārdifas ostā. Jūtu, ka spriedze sasniegusi savu augstāko pakāpi. Un kā nu ne! Tikko biju uzticējis jūrai un svešiem cilvēkiem miljonus vērtu vijoli! Miljonus! Tāpēc ar prieku piekrītu Nollendorfa uzaicinājumam kuģa uzkraušanu apslacīt ar kādu kausu alus. Tā stividoriem ir sena tradīcija, jo dokumentu kārtošana, muitošana, fitosanitārie sertifikāti, kokmateriālu specifikācijas, konosaments, kraušanas darbu uzraudzīšana, plēšanās ar dokeriem nogurdina ne pa jokam. Lidmašīna man ir rīt no rīta, ir piektdienas vakars, tāpēc varu un vajag šovakar padauzīties ar Nollendorfu pa Liepājas krodziņiem, viesnīcā izgulēties un agri no rīta stiept uz lidostu. Bravūrīgais Nole ir dzimis liepājnieks, un tāpēc savējais visos krodziņos, sastopot neskaitāmus paziņas. Krodziņā “Pie vecā kapteiņa” satiekam Bokumu, kas jau, maķenīt, iešvilpis un gatavs runāties par mūziku un muzikantiem, par “Credo” vecajiem un tagadējiem laikiem.
Lidojums atpakaļ uz Angliju noris bez starpgadījumiem, un pēc trim dienām Anglijā atskan sen gaidītais Krisa zvans par to, ka kaste ar vijoli veiksmīgi ir nonākusi viņa mašīnas bagāžniekā. Norunājam, ka tagad ir laiks uzņemt sakarus ar Denisu Kitu, Krisa paziņu, kas ir ņēmies ar priekšmetu izsolēm. Vēl Kriss man vaicā, vai mājās Sjūzanna drīkst vijoli spēlēt? Saku, ka nav problēmu, būšu priecīgs uzzināt viņas viedokli par vijoles skaņas īpašībām un vispārējo stāvokli. Izcelsmi un vijoles meistaru viņa, protams, noteikt nevarēs, tam būs vajadzīgs nopietns eksperts. Pie tam droši vien izsoļu nama pieaicināts eksperts, tāds, kam firma un kolekcionāri uzticas. Nolemju ar darba meklējumiem kādu nedēļu nesteigties, bet pa to laiku satikties ar Denisu un nodot vijoli kāda izsoļu nama ekspertīzei un glabāšanai. Vienojamies nākamajā sestdienā kopā ar Denisu tikties Krisa rančo. Nokļūšana līdz Bristolei man ir jau zināma. No Viktorijas stacijas Londonā ar vilcienu līdz Redingai, kas ir tāds kā pārsēšanās mezgls Dienvidrietumu dzelzceļam, un trijās stundās ar ekspresi līdz Bristolei. Nolemju atlikušās dienas izmantot, lai internetā iepazītos ar izsoļu namiem, to kārtību un noteikumiem.
(Turpmāk vēl.)
