(5. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 18. jūnija numurā.)
Man ir skaidrs, ka Kriss izdarīs visu, kā nākas, jo, pirmkārt, ir džentlmenis, otrkārt, gribēs iepriecināt savu sieviņu ar kādu satraucošu pavērsienu ikdienas rutīnā. Biju divas reizes ciemojies pie Krisa mājā un palicis pa nakti. Atceros, kā pirmajā reizē biju agri uzcēlies no rīta un nomazgājies staigāju pa dārzu. Arī Sjūzanna bija agri uzcēlusies, laikam uz darbu. Iepriekšējā vakarā bijām malkojuši vīnu un nopļāpājuši pāri pusnaktij. Burvīgā, smalkā un neatkārtojamā Sjū! No rīta, kad satikāmies gaitenī pie veļasmašīnām, viņa man teica:
— Džani (angļu alfabētā burtu “J” izrunā kā “džei”, līdz ar to visi angļi sauc mani par “Džani”), lai arī kā ievirzīsies tavs bizness ar Krisu un Ianu, atceries, ka manas mājas ir arī tavas mājas un tu vienmēr būsi šeit gaidīts viesis.
Tas tika pateikts tik ļoti mīļi, negaidīti un aizkustinoši. Kaut ko tādu Latvijā pirmajā tikšanās reizē neizdzirdēsi vis. Sjū bija studējusi arī mākslas vēsturi, un viņu māja bija iekārtota unikāli. Visas lietiņas un vietiņas bija saskaņotas, daudz dažādu priekšmetu ar antīku ievirzi vai vienkārši mākslinieciski izdaiļoja telpas. Viss izstaroja harmoniju un mieru. Neatceros, ka kaut ko līdzīgu vēlāk būtu kur citur redzējis. No sarunām sapratu, ka viņa ir saņēmusi prāvu mantojumu un puse no rančo ar visiem staļļiem, zirgiem un ponijiem pieder viņai. Tādēļ Sjū pie katras izdevības mēdza uzsvērt savu finansiālo neatkarību no vīra un patstāvību lēmumu pieņemšanā.
Tātad vijoles ceļojuma pirmās daļas aprises bija iezīmētas, atlika painteresēties par realizācijas daļu, izsolēm. Ko darīšu pēc izsoles, man jau bija skaidrs. Tā kā no kaimiņiem Latvijā pienāca ziņas, ka no rītiem pa manas mājas durvīm iznākot vīrietis, kurš neesmu es, tad atlika tikai šķirt laulību, sadalīt mantu un doties plašajā pasaulē. Eiropa mani vairs nevilināja, tāpēc atcerējos Sezu Brazīlijā. Ians ar Krisu reizi gadā, rudenī, rīkoja divu dienu tikšanos visiem saviem biznesa partneriem, parasti tas notika Velsā, Kārdifā, “Marriott” hotelī. To darīja galvenokārt tamdēļ, lai novērtētu katra iespējas un perspektīvas nākamajam gadam un izstrādātu kopīgu stratēģisko līniju britu tirgum pa apjomiem, preču segmentiem un cenām. Tas bija tāds vīru pulciņš, kas, pa dienu žaketes nometuši, saspringti strādāja pie datoriem un apspriedēs, bet vakarā, jautri uzdzīvodami, devās no viena kroga uz nākamo. Tur es iepazinos ar vienu no dalībniekiem — Sezu, kurš Brazīlijā zāģēja tarā eikaliptus. Viņš man stāstīja, ka subtropos koks pieaug diametrā par 10—15 cm gadā, tāpēc tā koksne ir tik mīksta, ka der tikai taras paletēm. Seza bija bagāts vīrs Brazīlijā ar plašiem sakariem, jautrs un, kā jau visi dienvidnieki, runāja nepārtraukti. Laikam mans ziemeļnieciskais miers un spēja klausīties viņam bija iepatikusies, un mēs savā starpā satuvinājāmies vairāk nekā ar citiem konferences dalībniekiem. Nu, lūk, biju uzrakstījis Sezam vēstuli par to, ka ģimenes dzīvē man neiet labi un labprāt gribētu izvēdināt galvu, paceļojot pa pasauli. Seza man atbildēja, ka oktobrī — novembrī “Porto Alegre” Rio Grande pavalstī, Brazīlijā, atbrīvosies ostas kokmateriālu laukuma pārziņa vieta, ostas pārvaldnieks ir viņa draugs, un viņš bez problēmām visu sakārtošot tā, lai es šo vietu varētu ieņemt. Vienīgā prasība — man maksimāli ātri jāiemācās portugāļu valoda, jo angliski runājošu cilvēku tur ir maz. Portugāļu valoda ir viena no visplašāk izplatītajām valodām pasaulē. Šāda iespēja mani pilnīgi apmierināja, lai neteiktu vairāk, un atbildēju Sezam, ka rudenī būšu klāt kā nagla.
Bija jūlija vidus, tātad operācijai ar vijoli nav palicis daudz laika — kādi trīs četri mēneši. Lai nevilktu beigtu kaķi aiz astes un ātrāk izšķirtu laulību, ar sievu vienojāmies to izdarīt pie notāra. Noteicām laiku uz augusta sākumu, un es iegādājos lidmašīnas biļetes, plānojot pavadīt Latvijā vienu nedēļu. Darbavietā gan šādu atvaļinājumu man nedeva, bet tas mani neuztrauca, jo zināju, ka ar savu kvalifikāciju un angļu valodas zināšanām viegli atradīšu citu darbu. No Krisa saņēmu ziņu, ka ap to laiku viņam būs kuģis no Liepājas, kura kapteinis pievērs acis uz “rezerves daļu” kasti uz klāja. Neviena šķiršanās nav nekāda saldā, un arī mēs ar sievu grūtsirdīgi sēdējām notāra biroja klusumā, gaidot, kamēr sagatavos dokumentus. Dažas pieklājības frāzes, un viss. Septiņus gadus no dzīves varēja izsvītrot ar vienu pildspalvas vilcienu. Iekšēji mani emocijas rāva gabalos, tomēr centos neko neizrādīt. Biju apmeties pie dēliem Juglā, un manā rīcībā uz nedēļu bija nodots melns “mersītis” ar 1,9 l benzīna dzinēju. Nākamajā dienā pasūtīju pazīstamam galdniekam Tukumā ēvelētu priedes koka kasti un sazvanījos ar strauji plaukstošo stividoru Nollendorfu Liepājas ostā. Viņš apstiprināja, ka man vajadzīgais “Charles M. Willie Shipping Ltd.” kompānijas kuģis “Celtic SPIRIT” ienāk ostā pēc trim dienām, diennakti kraujas un ceturtajā dodas atpakaļreisā uz Kārdifas ostu Velsā.
Ar “Charles M. Willie Shipping Ltd” kuģu kompānijas īpašniekiem Rīdu ģimeni (angliski — Read) biju pazīstams personīgi, sevišķi ar veco Rīdu. Iesācis jau devīto gadu desmitu, viņš joprojām pusi dienas pavadīja savā Kārdifas birojā, lai arī reāli kuģu kompāniju ar 15 okeāna klases sauskravas kuģiem pārvaldīja viņa dēli Stjuarts un Džons. Kompānijai pamatus bija licis viņu abu vectēvs pagājušā gadsimta sākumā, kad tvaikoņi izkonkurēja buriniekus. Tvaika mašīnas gan jūrā, gan uz dzelzceļa kurināja ar akmeņoglēm, un tieši tajā laikā Rietumvelsā tika atklātas lielas akmeņogļus atradnes. Ogļu šahtu nostiprināšanai kalnos lietoja stutmalku, un šis apstāklis tad arī kļuva par Rīdu ģimenes biznesa pirmsākumu. Rīdi piegādāja ogļu ieguves kompānijām stutmalku Kārdifas ostā. Katram no brāļiem Rīdiem vecais bija nodalījis darbības sfēras, lai tie neplēstos savā starpā, jo to raksturi bija pilnīgi pretēji. Džons, kas rūpējās par kuģu remontiem, to tehnisko kārtību, jaunu kuģu būvi, komandu komplektēšanu un grāmatvedību kopumā, bija nosvērts un sevī iegrimis vīrs. Turpretī Stjuarts, kurš rūpējās par tirdzniecību, pasūtījumiem, fraktiem un maršrutiem, bija jautras dabas, ļoti komunikabls, vīrs, kas labi apzinās savu situāciju Velsas sabiedrībā. Tieši Stjuarts kļuva par manu gidu un palīgu manā pirmajā vizītē Kārdifā 1995. gadā. Viesojoties pie sava kompanjona Iana, mēs cita starpā apmeklējām arī “Charles M. Willie Shipping Ltd.” biroju Kārdifas ostas vecajos dokos. Biju viņu pirmais puslīdz nopietnais klients Baltijā, vecais Rīds gribēja mani izprašņāt un iesauca savā kabinetā. Viņa kabinets bija stikla būris, kuram pa vidu bija ovāls tumša ozola galds ar tādiem pašiem, kapara kniedēm nokaltiem, masīviem ozola krēsliem. Pie sienas Rīdam aiz muguras bija milzīga Anglijas karalienes Elizabetes glezna, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Vecais Rīds gribēja zināt visu: gan par mūsu neatkarības atgūšanu, gan koksnes resursiem, gan apaļkoku pārstrādes jaudām, fitosanitāro dienestu, muitu un apdrošināšanu. Jautājumu bija tik daudz, ka, sekretārei mainot kafijas tases, mēs aizrāvāmies un nopļāpājām kādas 45 minūtes, bet abi dēli ar maniem abiem kompanjoniem un pārdesmit izmeklēto viesu birojā pa to laiku manāmi garlaikojās. Lieta tāda, ka tās dienas vakarā bija paredzēts gadskārtējais Dienvidvelsas kuģu brokeru saiets, uz kuru bija uzaicināti ap 600 dalībnieku, tajā skaitā es. Nebija noslēpums, ka finansiālais sponsors šim pasākumam bija tieši “Charles M. Willie Shipping Ltd.”. Viesi bija sadalīti pa 12 personām pie viena galda, kopā 50 galdi, un saraksts, kur kam jāsēž, jau bija izsūtīts kopā ar ielūgumu. “Dress code” — smokings. Pēc senas angļu tradīcijas bija zināms, ka, jo svarīgāks viesis, jo mazāks tam ir galda numurs, bet sēdēt pie 1. galda kopā ar viesību saimnieku bija īpašs gods. Nu, lūk, un šādā situācijā un gaisotnē mēs ar veco Rīdu, draudzīgi pļāpādami, iznākam no viņa kabineta un viņš iepazīstina publiku ar mani un paziņo, ka es šovakar sēdēšot pie galda nr. 1 blakus viņam, jo esot interesants un noderīgs sarunu biedrs. Jums vajadzēja redzēt, kas notika tajā vakarā! Baņķieri, brokeru kantoru vadītāji, kuģu aģenti, koku plaču turētāji, tirgotāji, visi nāca man klāt, spieda roku, vēlējās iepazīties un apmainīties ar vizītkartēm. Es pēkšņi kā tāda Holivudas aktrise biju kļuvis par vakara sensāciju. Bieži atceros vecā Rīda galveno mācību, ko viņš man tajā vakarā deva:
— Džani, ja tu gribi gūt panākumus biznesā, tad tev ir jāievēro trīs lietas. Tā pirmā ir kvalitāte, tā otrā ir kvalitāte, un tā trešā arī ir kvalitāte.
Svinību gaitā pie galda saņēmu dūšu un cēlos kājās, lai teiktu savu pirmo runu angļu valodā tik plašai un reprezentablai publikai. Pateicos mājastēvam Rīda kungam par uzņemšanu, par to, ka viņi beidzot ir atklājuši regulāru kuģu līniju uz Rīgas ostu, kas atvieglos mūsu biznesu, un uzsaucu tostu par godu Anglijas karalienei (to darīt mani samācīja Stjuarts). Kā pēc komandas 600 “pingvīnu” smokingos piecēlās kājās ar vīna glāzi rokās un korī noskandēja: “To Queen!”. Kad apsēdos, vecais Rīds, apmierināti smaidīdams, piepildīja manu vīna glāzi no jauna, ar ko sapratu, ka izgāzies šajā vakarā neesmu.
(Turpmāk vēl.)
