“Čau, vecais draugs! Cik jauki, ka tiekamies autoostas teritorijā!” redzot pretimnākošo Ješku, nopriecājās Frīdis. “Saki, kādus arhitektūras stilus tu zini?”
“Kaut ko trakāku nevarēji pajautāt? Eksāmenu estētikā kārtoju pirms pusgadsimta, kādas nu vairs zināšanas? Šķiet, ir antīkā māksla, gotika, baroks, klasicisms… Kāds tam sakars ar autoostu?” neizpratnē bija Ješka.
“Vistiešākais! Cilvēki, kas iebrauc pilsētā, redz un vērtē autoostu un tās apkārtni — pilsētas vizītkarti. Kādu arhitektūras stilu viņi te ierauga?” jautāja Frīdis.
“Te pat zirgam jāsmejas! Autoostas ēkas stils — brežņevisms. Lielāku interesi rada nojume ar “mākslinieciski” izdemolētajām gaišajām plāksnēm, kas jau ilgstoši demonstrē moderno barbarismu un nodrošina pamatīgu caurvēju, lai pasažieri nepārkarstu. Vai neviens nav spējīgs razbainiekus “paņemt pie dziesmas”?” jautāja Ješka.
“Redzams, nevienu tas neinteresē. Enerģētiķu pilsēta bagāta — liek trauslās plāksnes, zinot, ka mežoņi tās jau pirmajā naktī pakļauj izturības pārbaudei. Bet tas karalauka skats, kas paveras brīvdienu rītos, bez vārdiem runā par grāvēju “tikumiem” un nekontrolētu saimniekošanu nakts aizsegā,” dziļdomīgi noteica Frīdis.
“Skat, cik labi autoostas kopskatā iekļaujas nenopļautie rūsganie zālieni! Varbūt tur ir kādi eksotiski augi, kas iekļauti aizsargājamu sugu sarakstā? Tagad ir stilīgi meklēt biotopus. Kur vēl starppilsētu pasažieri var redzēt un uzjautrināties par tādu oriģinālu ainavu? Būtu lietderīgi iekasēt iebraukšanas maksu — par baudu vienmēr jāmaksā,” ieteica Ješka.
“Kādreiz bijām lepni sakoptākās pilsētas statusā…” pagātnes atmiņās gremdējās Frīdis, “kad būs to dienu renesanse?”
Draugu sarunā ieklausījās Silvestrs
