2018. gada beigās aprūpes institūcijās Latvijā bija 794 bērni. Kopumā pagājušā gada beigās ārpusģimenes aprūpē bija 6438 bērni. Potenciālajiem adoptētājiem vislielākā interese ir par meitenītēm līdz piecu gadu vecumam.
Intervijā Latvijas Radio 1 labklājības ministre Ramona Petraviča teica, ka bāriņtiesās nav vērojama pretimnākšana bērnu nodošanai ģimenē. Aizejot uz bāriņtiesu, pirmais jautājums ir — “kāpēc jums to bērnu vajag un kur jūs viņu liksiet?” Līdzīga attieksme esot vērojama arī no bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem. Institūcijas neesot ieinteresētas nevienu bērnu atdot audžuģimenēm, jo tās ir darbavietas, tas ir pašvaldības saņemamais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Vai jūs varat apstiprināt ministres teikto?
Liāna Purvinska,
Aizkraukles novada bāriņtiesas vadītāja
— Mans uzstādījums vienmēr bijis — bērnam jāaug ģimenē. Pašlaik novadā neviens bērns, kas palicis bez vecāku gādības, nav ievietots institūcijā. Pēc iespējas cenšamies viņus nodot radinieku gādībā vai arī ģimenes paziņām, kas var uzņemties apūpi. Ja tas nav iespējams, izmantojam audžuģimenes. Pašlaik neviens bērns novadā nav arī audžuģimenē, visi aizbildniecībā. Tas nozīmē, ka bērnam nodrošināta ģimeniska vide. Pieļauju, ka institūcijās tik daudz bērnu ir tāpēc, ka viņi ir pusaudžu gados. Daļēji tāpēc viņus neizvēlas adoptēt, bet mēdz būt arī tā, ka šie bērni paši nevēlas tikt adoptēti, jo viņiem ir ļoti ērti būt institūcijā, izmantot dažādas privilēģijas. Ir arī bērni, ar kuriem nevar tik galā ne aizbildnis, ne audžuģimene, un pēdējā iespēja ir institūcija. Kad bērni kļūst pilngadīgi, viņi tajās nokļūst arvien retāk. Diez vai citas bāriņtiesas bērnus ļaunprātīgi izvieto tikai valsts aprūpes iestādēs. Adoptētāju rindas Aizkraukles novadā nav. Varbūt tāda veidotos, ja mums būtu adoptējami bērni. Kopumā Latvijā interese par adoptējamiem bērniem līdz piecu gadu vecumam ir tādēļ, ka audžuģimene vēlas pēc iespējas vairāk bērnam dot, un bērns vairāk varētu paņemt no šīs ģimenes. Jo bērns vecāks, jo grūtāk to izdarīt. ◆
Inga Jermuša,
Neretas novada bāriņtiesas
priekšsēdētāja
— Pilnīgi nepiekrītu šādiem ministres izteikumiem. Bāriņtiesa viennozīmīgi ir ieinteresēta bērnus nodot audžuģimenē un, ja iespējams, juridiski brīvu bērnu nodot viņu adopcijai. Mana ilgstošā darba praksē bāriņtiesā nekad nav uzdots jautājums — ko jūs ar bērnu darīsiet? Pilnībā apgāžams arī teiktais par to, ka bāriņtiesa pēc iespējas ātrāk cenšas bērnu ievietot institūcijā. Mēs primāri meklējam iespēju bērnu nodot radiniekiem, un nereti tas tā arī notiek. Ja radinieku nav, tad vēršamies pie audžuģimenēm, un tikai gadījumā, ja neizdodas realizēt šo variantu, uzrunājam aprūpes iestādi. Arī tad tas ir īslaicīgi, jo paralēli meklējam iespēju atdot viņu ģimeniskai videi. Šobrīd novadā nav neviena bērna, kuram vajadzētu šādu palīdzību, bet nekad nevar zināt, kas notiks rīt, jo bāriņtiesā nav vienādu dienu. ◆
Ilze Bukovska,
ģimenes atbalsta centra Dzeguzīte” Iršos direktore
— Katrs scenārijs ir citādāks, nav divu vienādu. Gadās, ka pie mums bērns nonāk no audžuģimenes, no nelabvēlīgas ģimenes vai dzīvē tā iegriezies, ka vairs nav vecāku vai viņiem atņemtas vecāku tiesības. Tomēr sadarbībā ar bāriņtiesām katram bērnam tiek meklēts labākais risinājums — atgriezties ģimenē — audžu vai viesģimenē vai arī viņa īstajā ģimenē. Runājot par adopcijas gadījumiem, manā praksē tādi nav bijuši. Uzņemot ģimenē gados jaunāku bērnu, lielāka iespēja ieviest jaunas tradīcijas, vieglāk izveidot kontaktu nekā ar pusaudžiem, kuru uzvedībā grūti ko mainīt. “Dzeguzītē” ikdienas dzīvi cenšamies pietuvināt ģimeniskai videi. ◆
