Man no 1. jūlija ir jauns vaļasprieks. Piestrādāju par čeku rakstnieci. Pie manis nāk draudzenes un kaimiņienes, lai piereģistrētu viņu čekus loterijai, jo viņām nav datora. Atklāti sakot, man jau rokas sāp, jo tik daudz numuru jāievada, ka raibs gar acīm metas. Vai tad nepietika ar vienu čeka numuru un summu, nē — vēl vajag nodokļu maksātāja reģistrācijas un kases aparāta numuru. Es jau arī solīto milzīgo laimestu iespaidā pirmajā dienā, kopš pasludināja čeku loteriju, nopirku sešas teātra biļetes internetā uz izrādēm septembrī, bet, izrādās, viss velti, var tikai piereģistrēt pasākumus, kas notiek šomēnes. Ja tā padomā, šī čeku loterija var pārraut ne vienu vien draudzības saiti. Piemēram, Rozālija var pēkšņi prasīt savai draudzenei kosmetoloģei, pie kuras gājusi jau gandrīz pusgadsimtu, čeku. Šī taču uzreiz viņai uzliks vienkāršāku masku un noplēsīs ne pa jokam. Čeks vai draudzība? Tāds hamletisks jautājums nav nemaz tik viegli atrisināms. Balvas jau vilinošas — katru mēnesi viens laimests 10 000 eiro vērtībā, trīs — 5000 eiro vērtībā un 50 naudas laimesti 100 eiro vērtībā. Pēc čeku reģistrācijas sākuma jau nākamajā dienā bija reģistrēti 34 000 čeki, biļetes vai kvītis. Man tomēr tā konkurence šķiet pārāk liela, es labāk pasapņošu katru mēnesi par 10 tūkstošiem un simtnieku ietaupīšu, retāk ejot uz veikalu. Pretējā gadījumā es katru mēnesi sāpinātu sirdi, ka laimests man met līkumu, kā tas parasti ir visās izlozēs.
Izabella
