Tieši pirms gada jūnija pēdējās dienās Rīgā sākās XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Īpaši šie svētki bija ar to, ka aizritēja Latvijas valsts simtgades zīmē, tāpēc gribētāju uz tiem netrūka: piedalījās rekordliels dalībnieku skaits — vairāk nekā 43 tūkstoši.
Dziesmu un deju svētki ir unikāla Latvijas kultūras tradīcija un latviešu nacionālās identitātes sastāvdaļa, noteikts Dziesmu un deju svētku likuma 3. pantā. Šī likuma mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm Dziesmu un deju svētku tradīciju.
Diemžēl realitāte ir tāda: daļa kolektīvu tiek nodibināti, neslēpjot mērķi — tikt uz svētkiem, bez tālāka nodoma darboties. Šos kolektīvus uztur pašvaldības no sava budžeta — atvēl telpas mēģinājumiem, maksā kolektīvu vadītājiem, sagādā transportlīdzekļus mēģinājumiem, braucieniem uz skatēm, atvēl līdzekļus arī skatuves tērpiem. Vai tas ir godīgi pret tiem kolektīviem, kas pastāv gadu desmitiem, ikdienā strādā un mēģina, taču svētki nav viņu vienīgais darbošanās mērķis?
Inita Kalniņa, Neretas kultūras nama un vidējās paaudzes deju kolektīva “Sēļi” vadītāja
— Neretas kultūras nama jauktais koris “Nirica” tika dibināts ar mērķi tikt un piedalīties simtgades svētkos, bet cerējām, protams, ka tas darbosies arī pēc svētkiem. Jā, prioritāte bija svētki, bet žēl, ka dalībniekus nevarējām savākt pēc tiem, lai koris turpinātu darboties. Runājot par dejotājiem, jo vairāk deju kolektīvu, jo lielāku konkurenci jūtam, piedaloties deju skatēs. Taču tas nekur nav noteikts un atrunāts, ka kolektīvam pirms tam būtu jādarbojas ilgāku laiku. Salīdzinot tos kolektīvus, kuri darbojas gadu desmitus, ar tiem, kuri apvienojušies ar mērķi tikt uz svētkiem, varbūt arī nav godīgi, tas rada sīvāku konkurenci, taču arī šiem kolektīviem ir jāpiedalās skatēs un jāiztur konkurence, jāpierāda sevi ar labiem rezultātiem, lai tiktu uz svētkiem. Ja tas izdodas, žēl, ka tādi kolektīvi pēc tam nedarbojas, jo pašvaldības tomēr iegulda daudz līdzekļu — maksā naudu diriģentiem, kolektīvu vadītājiem, nodrošina dalībnieku dzīvošanu un ēdināšanu svētku laikā Rīgā. Arī šujot tērpus dalībniekiem, ir rūpīgi jādomā par to, kur tos varēs izmantot — ja kolektīvam šuj tikai tērpus svētkiem, tad vēlāk tie ir muzeja eksponāti. Jādomā, kur tos varēs izmantot. ◆
Una Stakle, Aizkraukles novada deju kolektīvu vadītāja
— Katram jautājumam ir divas puses, un nekas nav absolūti melns vai balts. Tas, ka kolektīvu vidū ir veselīga konkurence, ir labi, bet fakts, ja ar šādu mērķi — tikt uz lielajiem svētkiem — kolektīvs tiek radīts, tas nav ne labi, ne godīgi pret pārējiem dalībniekiem. Visās pašvaldībās ir kultūras darbinieki un speciālisti, kuriem šādas situācijas būtu jānovērš. Ja tas tiek tā pozicionēts, ka dažs labs koris vai deju kolektīvs tiek dibināts tikai svētkiem, ka tas ir Dziesmu un Deju svētku projekts, to neatbalstu. Tieši tāpēc ir noteikts, ka deju kolektīviem, kuri vēlas piedalīties lielajos svētkos, ir jāpiedalās divās skatēs. Tiem kolektīviem, kas pēc svētkiem ir izjukuši, ne vienmēr vienīgais iemesls ir tikai tas, ka tie radīti svētkiem. Vēl nopietna problēma ir speciālistu un kolektīvu vadītāju trūkums. Fakts pats par sevi, ka kolektīvu nodibina uz svētkiem, nav vērtējams ne labi, ne slikti. Ir labi, ja kolektīvs tiek nodibināts ar mērķi tikt uz svētkiem, taču arī pēc tam turpina darboties, tā bieži notiek un rodas forši kolektīvi. Ja visi kolektīva dalībnieki zina, ka mērķis ir tikai svētki un pēc svētkiem otrā dienā viņi ir gatavi to visu pamest, turklāt tādā kolektīvā tiek ieguldīta nauda, par to gan ir jākliedz. Jādomā arī par to, vai šos speciāli svētkiem darinātos tērpus kultūras namā pēc tam var izmantot citi kolektīvi, lai tie nav moderni brunči korim, ko pēc tam nekur nevar izmantot. Tad gan tā ir izšķērdība augstākajā līmenī. ◆
Inta Balode, vidējās paaudzes deju kolektīva “Irši” vadītāja
— Tas, ka rodas jauni kolektīvi, ir labi, bet, no otras puses, — ja tas ir īslaicīga mērķa dēļ un rada konkurenci tiem kolektīviem, kas pastāv gadu desmitiem, manuprāt, ir diezgan negodīgi. Zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz kolektīvu, kas rodas tikai pirms svētkiem, taču pēc tam beidz darboties. Pašvaldība tajos ir ieguldījusi daudz līdzekļu, labi, ja pēc tam tos tērpus var lietot citi kolektīvi. Manuprāt, tas jāvērtē katrā pašvaldībā — cik kolektīvu var atļauties uzturēt, vai ieguldīt jaunā kolektīvā, lai tas varētu piedalīties svētkos, vai tas būs ieguldījums ilgtermiņā, vai ir garantija, ka tas darbosies. Ir patīkami, ka novadu lielajos svētkos var pārstāvēt daudz kolektīvu, bet jāvērtē arī otra puse.
Man divējādas jūtas pret šiem kolektīviem, kuri pēc svētkiem pasaka: piedodiet, nestrādāsim, jo nevaram nokomplektēt sastāvu, tad jājautā, vai bija tā vērts? Deju skates nolikumā ir punkts, ka kolektīvam jāpiedalās divās skates, lai tiktu uz lielajiem svētkiem. Jā, to izpildīja, bet vai kolektīvs pēc tam ir spējīgs pastāvēt? Kokneses novadā ir daudz kolektīvu. Jautājums ir, vai mums te vispār ir tik daudz cilvēku, kas varētu veidot šos daudzos kolektīvus? Protams, piesaistot no citām vietām, tas izdodas, taču tas nevar notikt ilgtermiņā, apvienot darbu, dzīvošanu un mēģinājumus katru citā vietā nav iespējams gadu desmitiem, tas ir jāsaprot. Man Iršos ir diezgan daudz braucēju, taču mēs strādājam 27 gadus, cīnāmies par katru dejotāju, par katru, kurš atnāk pie mums dejot, esam pateicīgi katram. Jā, kādreiz bija tā, ka visi dejotāji dzīvoja turpat pagastā, tagad viss mainās. Ir gadījies, ka atbraucu uz pirmo sezonas mēģinājumu un saprotu, ka puse kolektīva ir ārzemēs peļņā. Daļa, par laimi, pēc dažiem mēnešiem atgriezās, taču, lai saturētu kolektīvu kopā gadiem, tas ir smags darbs, svarīgi, lai tas būtu pilnvērtīgs. Ir diezgan vienkārši nokomplektēt kolektīvu, ja ir pamats, ja bāze ir bijušie dejotāji, bet, ja jāstrādā ar cilvēkiem, kuri atnāk, bet nekad dzīvē nav dejojuši, tad jāstrādā ar tādiem. Es priecājos par katru savu dejotāju, kurš atnāk un grib dejot, pieredze rāda, ka tieši no viņiem veidojušies labākie dejotāji. ◆
