Vācija ir izraidījusi un pēdējās nedēļas laikā atpakaļ uz Latviju deportējusi 11 sīriešus, kuriem ir Latvijas piešķirtais alternatīvais statuss. Tā kā šobrīd viņiem nav naudas un vairs arī nepienākas nekāds sociālais atbalsts no valsts, viņiem draud bezpajumtnieku liktenis. Gaidāms, ka izraidīto skaits būs lielāks. Kā viens no variantiem izskanējis bēgļu izdalīšana pašvaldībām. Vai esam gatavi izrādīt pretimnākšanu un sniegt atbalstu?
Agnese Lāce, politisko pētījumu centra “Providus” eksperte
— Šīm personām tomēr atkal būtu jāpiemēro tā integrācijas programma ar sociālajiem mentoriem un sociālo pabalstu, kāda bija sākotnēji vēl pirms bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas un 12 mēnešus pēc tam. Tas nozīmē – jāmaina likums. Otrs — viņus integrēt vispār mūsu sociālās palīdzības un sociālā atbalsta sistēmā, tas nozīmē – izmantot pieejamos atbalsta mehānismus sociālajā dienestā, pašvaldībā, pretendēt, piemēram, uz maznodrošinātā pabalstu.
(LNT ziņām paustais viedoklis)
Guntis Libeks, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs
— Grūti iedomāties, ka šie cilvēki gribētu, vai viņus varētu piespiest mitināties mazākā novadā. Rīga viņiem ir pievilcīgāka vieta. Starptautiskas vienošanās par palīdzības sniegšanu nevar nepildīt. Sadarbība Eiropas līmenī ir nepieciešama. Tas, ka šie cilvēki tiek sūtīti atpakaļ uz Latviju, ir loģiska notikumu secība. Viņi aizbrauca nelegāli, likumiski mums jāuzņemas šo cilvēku pamatvajadzību nodrošināšana. Es neatbalstītu palīdzības sniegšanu no novada budžeta līdzekļiem. Ja šīm personām pienāktos īpašs pabalsts, kas nav vienāds ar mūsu novadniekiem, tad tas satrauktu iedzīvotājus. Tā nebūtu vienlīdzīga attieksme un veicinātu neapmierinātību. Neparedzu, ka atpakaļ izsūtītos bēgļus varētu izdalīt pa pašvaldībām. Mazākām pašvaldībām, tostarp Jaunjelgavas novadā, nav dzīvesvietu šādu cilvēku izmitināšanai.
Protams, patreizējā situācija, kad bēgļiem nākas iztikt no ziedojumiem, arī nav pieņemama.
Savulaik, kad bēgļu jautājums Latvijā bija aktuāls, sekoju līdzi un noskatījos vairākus televīzijas sižetus par šo tēmu. Šie cilvēki ir spējīgi integrēties mūsu vidē, ja vien paši to vēlas. Jāgrib apgūt valodu un nepieciešama vēlme strādāt. Viesstrādnieki Latvijā vairs nav nekāds jaunums. ◆
Ināra Gaile, Aizkraukles sociālā dienesta vadītāja
— Mūsu praksē bijuši pāris gadījumi, kad pēc palīdzības vērsušies cilvēki, kas izsūtīti no Anglijas un citām valstīm. Protams, situācija bija citādāka, viņiem šeit bija radinieki. Alternatīvā statusa saņēmējiem ir noteikta konkrēta valsts programma, balstoties uz kuru tiek saņemta palīdzība. Pašvaldībām, iesniedzot datus par šiem cilvēkiem, valsts finansiāli palīdz un sedz izdevumus. Uz ielas cilvēkus atstāt nevar, taču jāapzinās pašvaldības iespējas palīdzēt. Ne visās pašvaldībās ir krīzes centri vai brīvi dzīvokļi, kuros šos cilvēkus izmitināt. Tā kā oficiāli šie alternatīvo statusu ieguvušie bēgļi ir Latvijas aizgādniecībā, tad visticamāk, ka aplis sāksies no gala. Tiks rasts veids, kā šiem cilvēkiem nodrošināt primārās vajadzības un pasākumu kopumu, lai iekļautos mūsu sabiedrībā. Tā kā palīdzības programma ir noslēgusies, tad Eiropas Savienībai jādomā par šo problēmu un jārod iespēja piešķirt līdzekļus tālākai bēgļu programmas īstenošanai. Pārmetumi par to, ka šiem cilvēkiem tiek piešķirti lielāki pabalsti, ir nevietā. Jāsaprot, ka salīdzinājumā ar mūsu pašu iedzīvotājiem, kuriem ir valodas zināšanas, darba iespējas, mājoklis, un kā atbalsts pieejami pabalsti, bēgļiem nekā no tā nav. Nezinot valsts valodu, viņiem ir ļoti sarežģīti atrast darbu, tādējādi normālas un patstāvīgas dzīves sākšana ir apgrūtināta. Viņiem ir grūti šeit iedzīvoties, jo ir lielas kultūras, tradīciju un sabiedrības atšķirības. Kā justos latvietis izmests Āfrikas krastā? Atšķirības ir pārāk krasas, lai viegli adaptētos. ◆
