Pļaviņiete Elita Strazdiņa ar savu balsi līdz šim valdzinājusi klausītājus “Šlāgeraptaujā” un “Latvijas sirdsdziesmā”. Tagad viņa pieņēmusi jaunu izaicinājumu un piedalījusies televīzijas šova “X Faktors” reģionālajā atlasē. Elita izmanto katru iespēju dziedāt, un tās dzīve piespēlē ik pa laikam. Viņa tām atsaucas labprāt, jo dziedāšana ir pļaviņietes vistuvākā nodarbe.
Jauns izaicinājums
— Kā izlēmi piedalīties “X Faktorā”?
— Šogad šovam ir trešā sezona. Jau skatoties pirmo, mēģināju sevi tajā iedomāties. Pagājušajā gadā startēja paziņa no Jēkabpils, un domāju, ka arī es varu mēģināt, bet, kā jau daudziem, bija šaubas — ko tad es, citi jau noteikti labāki par mani. Šogad saņēmos, un arī abi dēli uzstājīgi pierunāja pieteikties. Zināju, ka šovasar būšu brīvāka, jo, lai piedalītos kādā projektā, vajadzīgs laiks. Turklāt nav jau ko zaudēt, un, mājās sēžot, nekādus “iksiņus” sevī neatklāsi. Man bija pārsteigums šova mājaslapā ieraudzīt, ka atlasē Rīgā piedalījās arī jaunākais dēls Māris! Vēl jau nav zināms, vai tiksim tālāk, bet man tas noteikti ir jauns izaicinājums, jo šajā šovā lielākoties piesakās gados jauni dziedātāji.
— Kādu dziesmu izpildīji?
— Sergeja Gurtiņa dziesmu “Tik sen”, kas rakstīta tieši man. Tā iekļauta arī jaunajā albumā, kas nesen izdots mums ar dziedātāju Heinrihu Kalvīti. Tas ir Sergeja veidots.
— Pēc atlases posma Jēkabpilī sociālos tīklus pārņēma ziņa, ka tajā žilbinājusi šuvēja no Pļaviņām.
— Pēc uzstāšanās vajadzēja atbildēt uz žūrijas jautājumiem arī par darbu. Ilgu laiku esmu nostrādājusi vieglajā rūpniecībā, bet pēc profesijas esmu šuvēja. Tā ka varu teikt tāpat kā toreiz žūrijai — pēdējā laikā mani pienākumi bija vairāk saistīti ar menedžmentu, bet, ja vajag, arī šuju.
Kopā interesantāk
— Pēdējā laikā vairāk uzstājies duetā ar Heinrihu Kalvīti. Kā tas izveidojās?
— Pirms kāda laika bijām tikušies koncertā Smiltenē. Tolaik viņu nezināju kā dziedātāju, bet pēc uzstāšanās Heinrihs pienāca klāt un izteica komplimentu par manu balsi. Pēc kāda laika viņš piezvanīja un aicināja dziedāt kopā. Pirmā 2013. gadā mums bija Artura Reinika dziesma “Vai tu zini”. Pirms tam “Šlāgeraptaujā” piedalījos kā soliste, bet tad jau ar Heinrihu, un sezonas noslēgumā ieguvām trešo vietu. Vēlāk bija “Latvijas sirdsdziesma”. Tagad visu mūsu dziedāto dziesmu autors un producents ir jēkabpilietis Sergejs Gurtiņš, kurš spēlē grupā “Liepavots”. Sadarbība ar Artūru Reiniku arī turpinās. Ziemassvētkos viņš mums uzrakstīja skaistu dziesmu “Lūgums eņģelim”. Dziesmu jau ir daudz, bet viss lielākoties atkarīgs no naudas. Lai kaut kur piedalītos, tā jāieraksta studijā un tas nav lēti. Man pirmajām trijām dziesmām atbalstītājs bija pļaviņietis Jānis Kalējs, un tās ierakstīju Ginta Stankeviča studijā. Tagad pārsvarā visas mūsu dziesmas ierakstām pie Andra Šīranta.
— Labprātāk dziedi duetā vai kā soliste?
— Duetā ir interesantāk, klausītājiem noteikti, jo ir vismaz divas balsis. Katrā koncertā mums ir arī pa kādai solodziesmai. Ar Heinrihu ir ļoti viegli sadarboties, jo viņš sevi nekad neizceļ kā zvaigzni. Visu varam sarunāt un pielāgoties viens otram. Balsu salikumu dziesmās domājam paši.
— Lampu drudzis pirms uzstāšanās ir joprojām?
— Protams! Kāds tas man bija “X Faktorā”! Sen neko tādu nebiju izjutusi! Kā pirms eksāmena, par ko pati brīnījos. Jēkabpils kultūras nama direktors Gundars Godiņš mierināja, ka tā taču tikai kārtējā uzstāšanās, ko esmu darījusi neskaitāmas reizes. Arī dzimtajā pusē uzstāties ir grūtāk nekā citviet. Kaut kas tad liek vairāk satraukties.
— Apvienība “Pļaviņu muzikanti”, kurā dziedāji, vēl pastāv?
— Lielākoties izdodas sanākt kopā uz lielākiem pasākumiem. Pēdējais bija Imanta Siliņa jubilejas koncerts. Tomēr, kad ir iespēja, dziedu kopā ar Aivu Siliņu un Astrīdu Davidovu. Uz skatuves mēs viena otru izjūtam bez vārdiem. “Pļaviņu muzikanti” atkal spēlēs Pļaviņu piknikā 12. jūlijā. Ir arī citi projekti. Pirms 30 gadiem dziedāju grupā “Mobile” Madonā, un tās bijušie mūziķi nolēma atkal sanākt kopā, šovasar paredzēts koncerts. Piedāvāja, un nedomājot piekritu. Ceļam augšā vecās dziesmas un meklējam arī jaunas. Visiem jau gribas koncertā, īpaši ballē, dzirdēt kaut ko pazīstamu. Vēl dziedu vienā Jēkabpils grupā, kurā galvenokārt ir krievu puiši, bet vajadzēja, kas dzied arī latviski. Tā sadarbojamies jau četrus gadus. Neatsaku, jo izmantoju ikvienu iespēju dziedāt. Tas dod tādu īpašu pacilātības sajūtu. Turklāt mūziķi ir ļoti pozitīva sabiedrība. Bez strīdiem jau neiztiek, bet pie kopsaucēja vienmēr nonākam. Interesanta pieredze bija arī piedalīšanās Bauskas kantri festivālā divus gadus.
Saspēle izdodas
— Savulaik stāstīji, ka pietrūka muzikālās izglītības. To izjūti joprojām?
— Dziedāšanu tas būtiski neietekmē, bet tas, ka negāju mūzikas skolā, skumdina joprojām. Māsa un brālis to pabeidza, bet grūti pateikt, kāpēc vecāki mani neaizveda, lai arī bija domāts to darīt. Ja man būtu bijusi muzikālā izglītība, varbūt dzīvē izvēlētos ar mūziku saistītu profesiju. Tomēr, kas to zina, kā viss izvērstos. Reiz gan, kad jau strādāju, kopā ar draudzeni braucām stāties E. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Gribēju mēģināt. Uzreiz neuzņēma, un sapratu, ka tas nav domāts man. No dēliem arī tikai Māris apguva mūziku. Ivo kaut kā nevirzījām šajā jomā, taču viņš spēlē bungas Pļaviņu jauniešu grupā “Vientuļš, bet neglīts” jau kopš tās pastāvēšanas laikiem. Māris pats mazs ar klavierēm iemācījās spēlēt kādas melodijas, un sapratu, ka jāved mācīties. Viņš pabeidza arī E. Dārziņa mūzikas vidusskolu, bet tālāk izvēlējās būvniecību, par ko skolotājas bija šausmās. Tomēr pavisam mūziku viņš nav pametis. Varbūt tas ir pareizi, ka ir cita pamatprofesija, jo ar mūziku vien Latvijā iztikt grūti.
— Vai ģimenē kopā varat saspēlēties?
— Protams. Kad sanākam kopā, vienmēr dziedam un spēlējam. Ar brāli Arti vienubrīd darbojāmies vienā grupā. Viņam mūzika ir kā vaļasprieks, un jau daudzus gadus viņš spēlē “Lauku muzikantos”, bet māsa Ināra ir mūzikas skolotāja. Viņa spēlē akordeonu. Mūzikas gēns ir mūsos visos laikam no vecākiem. Tētis spēlēja akordeonu, un mamma dziedāja vokālajā ansamblī pie Ēvalda Stērstiņa, bet muzikālās izglītības viņiem nebija.
Darīt to, kas patīk
— Kā tomēr piepildīji sapni par mūziku?
— Kad vien varēju, dziedāju. Pirmā solouzstāšanās bija jau bērnudārzā Gostiņos. Vēlāk skolas laikā bieži tikāmies pie klasesbiedrenes, kurai mājās bija klavieres, un dziedājām visas tolaik populārās dziesmas. Arī es pati iemācījos spēlēt klavieres, vēlāk ģitāru. Kad kaut ko proti un parādi, tevi ievēro un aicina, ja vajag uzstāties kādā pasākumā. Tā pamazām mani sauca spēlēt un dziedāt gan skolā, gan kultūras namā, kur nodibinājās tolaik populārais ansamblis “Drīz”. Vēlāk tam pievienojās arī Nora Bumbiere. Kad kolektīvs izjuka, braucu uz Madonu un Aizkraukli.
— Pašai tomēr nebija doma pēc laika mainīt profesiju?
— Savulaik man bija divas aizraušanās — šūšana un angļu valoda. Pēc skolas izvēlējos pirmo, jo valodas studijām vajadzēja vairāk gatavoties, kam nebija laika, jo bija jau koncerti. Iespējams, nebija arī motivācijas, jo tolaik vienīgā perspektīva bija darbs skolā, kas nevilināja. Šuvējas profesija bija laba izvēle, jo arods tolaik bija labi pieprasīts un darbs nodrošināts. Pēc skolas beigšanas vajadzēja nostrādāt obligāto laiku sadzīves pakalpojumu kombinātā, kur paliku arī pēc tam. Tie bija ļoti darbīgi gadi, jo veikalos neko daudz nevarēja nopirkt un pieprasījums milzīgs. Tolaik nejutu vajadzību neko mainīt, jo brīvajā laikā tāpat muzicēju. Vēlāk, kad liela daļa uzņēmumu beidza pastāvēt, trīs gadus strādāju veikalā, kas arī bija interesants laiks. Tad nāca piedāvājums no šūšanas uzņēmuma Pļaviņās. Vispirms tur biju meistara palīdze, pēc tam kontroliere un tad meistare tehnoloģe. Tas gan īsti nepatika, jo masveida ražošana nav vienkārša, tomēr paliku. Vēlāk pārcēlos uz Rīgu, kur 12 gadus turpināju darbu tajā pašā uzņēmumā. Tagad darba ziņā man ir pārtraukums un esmu atgriezusies Pļaviņās. Nekad iepriekš nav bijis tik ilgs atpūtas laiks, un tagad to noteikti izmantošu. Par turpmāko es kā grāmatas varone Skārleta domāšu rīt, bet vienu zinu gan, ka atkal dziedāšu korī Pļaviņās.
— Tērpus sev šuj pati?
— Nē, jo ērtāk un lētāk ir nopirkt. Vairāk esmu šuvusi dēliem un mazmeitiņai, bet sev nē. Tagad ir citi laiki, kad pēc pašu gatavotā nav tik liela vajadzība. Tomēr šujmašīna dīkā nestāv, jo bieži vien kaut kas jāpāršuj.
— Kāds tagad ir tavs mērķis?
— Šobrīd tas ir “X Faktors”, bet vienmēr ir kāds ceļš, kas paveras, ja tikai pats ļaujies. Tajā vispatīkamākais ir tas, ka vari darīt to, kas patīk. Ja būtu iespēja, dziedot uzstātos katru dienu. ◆
Pieturzīmes
Dzimusi 1962. gada 14. maijā.
Muzikālo karjeru sākusi veidot jau skolā un Pļaviņu kultūras nama ansamblī “Drīz”.
Viena no apvienības “Pļaviņu muzikanti” dalībniecēm.
Uzstājusies kā soliste, bet pēdējos gados duetā kopā ar dziedātāju Heinrihu Kalvīti.
Jaunākais izaicinājums — piedalīšanās šova “X Faktors” atlasē.
