Tik nozīmīgo Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu atzīmējam pliekani, piedevām to “noēd” Baltā galdauta svētki, ko sabiedrība nespēj sasaistīt ar 4. maiju. Baltā galdauta svētku ideja — sanākt visiem kopā pie viena galda, ieturēt maltīti un pārrunāt apkaimes, pilsētas un valsts nākotni. Balts galdauts svētkos piedien un piešķir svinīgumu. Doma it kā skaidra un pat apsveicama, taču dzīvē nav ieviesusies. Vismaz ne no ideoloģijas viedokļa. Šogad radās diskusijas par to, ka Baltā galdauta svētki aizēno Latvijas Neatkarības dienu. Ināra Randere savā “Twitter” kontā rakstīja: “Cik svētku šodien ir? Vai nosaukums “Baltā galdauta svētki” ieviests tāpēc, lai mēs ar laiku pat neatkarības vārdu nepieminētu? Ja tā nebūtu, tad teiktu: “Klāsim svētkos baltu galdautu!” Lai cik vārga tā neatkarība, tak vajadzīga joprojām, bet ne pārklājam ar galdautu, un miers!”
Latvieši tradicionāli svētkus atzīmē pie galda kopā ar ģimeni un draugiem. Mainās tikai ēdienkarte, tradicionāli vietu saglabā vien rasols. Vai kopīgo ieturēšanos var uzskatīt par svētku svinēšanu? Kā pietrūkst, lai Neatkarības atjaunošanas diena būtu svētku diena, nevis vienkārša brīvdiena? Manuprāt, tās ir svētku vadlīnijas, darbības, kas svinamās dienas padara īpašas un vairumam saistošas. Būsim reāli, mums ir nepieciešami norādījumi, kā svinēt. Tādi ir visos svētkos — Jāņos māja jārotā ar jāņuzālēm, jādzied līgodziesmas un jālec pār ugunskuru, Lāčplēša dienā jāiededz svecīte un jāiet gājienā, Lieldienās jārīko olu kaujas utt. Šīs darbības veido asociācijas ar konkrētiem svētkiem. Baltā galdauta svētku pamatdoma daļu sabiedrības tā arī nav sasniegusi. Citiem tā nav un nebūs saistoša. Mūsdienās svētku dienas tiek interpretētas kā brīvdienas. Mēs neapgrūtinām sevi ar svētku mielasta gatavošanu, tā vietā baudām mieru vai kopā ar mīļajiem dodamies izbraucienos. Viss jau būtu labi, ja vien bohēmiskā attieksme nedegradētu izpratni par svētku dienu. Patiesība ir tāda, ka daļa sabiedrības neiedziļinās un pat nezina, kādēļ kalendārā ir sarkanais datums. Mūsu valsts vēsture ir bijusi sarežģīta, taču nav pieņemami, ka par helovīnu un Valentīna dienu latvieši zina vairāk kā par 4. maiju.
Latvijā ir 32 svētku, atceres un atzīmējamās dienas. No tām 13 šogad būs brīvdienas. Pērn brīvas bija 17 svētku dienas, tas bija trešais lielākais svētku brīvdienu rādītājs starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Gaisā karājoties, palikušas diskusijas par 11. novembra statusu. Priekšlikums noteikt šo dienu par svētku dienu — brīvdienu, kurā godināt latviešu karavīrus, atsauksmi līdz šim nav guvis. Vai tas maz ir nepieciešams? Vai kopējais brīvdienu produktivitātes līmenis ir ar pozitīvu zīmi? Svētki jāsvin kulturāli, ne tā kā daži labi kaimiņmājas pārstāvji, cilājot glāzīti ar vārdiem “за родинy!” (tulkojumā no krievu val. “par dzimteni”). Mums jāiemācās nejaukt svētku dienu ar brīvdienu.
