Vakar aizelsusies pie manis atskrēja Rozālija — bāla, drebošām rokām, un viss tikai tāpēc, ka neseko līdzi politiskajām norisēm valstī. Viņai, kura gadu gadiem nemainīgi saņem pieticīgu algu — nedaudz pāri 400, ir nodokļu parāds — 77 eiro. Nesaprotu, par ko satraukties? Turklāt parāda summa sastāv no diviem septiņniekiem, un tas ir laimes skaitlis. Pērn taču finanšu ministre teica, ka jauna nodokļu sistēma ir valsts dāvana iedzīvotājiem simtgadē. Manuprāt, ja kaut ko atņem, nav jāuztraucas, un to taču dara no tautas stabilākās daļas — kas mazāk saņem, tie izdzīvo kā nezāles. Tas būtībā ir pagodinājums, ka Rozālija izvēlēta ar savu artavu pavairot valsts budžetu. Man, piemēram, nav tādas laimes. Man, izrādās, ir nodokļu pārmaksa. Es sākumā par to pat uztraucos, bet tagad nomierinājos, jo, zinot manas naudas sportisko garu, tā tik un tā ilgi pie manis neturēsies. Pāris sekunžu, un tās vairs nebūs. Rozālija jau nekad nav lāgā pratusi tērēt, tad vismaz lai neskauž un padalās ar citiem.
Izabella
