(7. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
29. diena
Mēs nekļūdījāmies — Ķīna mums tiešām sagatavojusi pārsteigumus. Vilcienā mūs modina sešos, pēc septiņiem esam Aizbaikāla ciemā, kas ir vien desmit minūšu gājienā līdz Ķīnas robežai. Domājām — iesim uz to Ķīnu kājām! Vilciena stacijas darbinieki pārliecināti — pāri robežai kājām netikt. Mēs tomēr mēģināsim. Sākam iet saskaņā ar GPS uzrādītajiem knapajiem ceļiem, līdz nokļūstam kādā stacijā. Izrādās, no šejienes kursē autobusi līdz robežai, bet biļetes cena seši eiro! Kasēs jautājam, vai tiešām robežu nevar šķērsot kājām, tur īsti neko nemāk pateikt. Mazās autoostas apsardzes darbinieki gan ir pārliecināti — mums nekas neizdosies. Mēs tomēr mēģināsim. Ejam taisni pāri laukiem. Pats Aizbaikāla ciems izskatās tāds kails — neviena koka! Vien pakalni un mazas krāsainas mājeles. Sasniedzam žogu, ar ko laikam apjozta Ķīnas teritorija. Tepat netālu jau mirdz tempļi un pagodas. Viss kā ar roku sasniedzams! Turpinām soļot pāri laukiem gar žogu, tā ejam krietnu laiciņu, līdz tālumā pamanām mašīnu rindas — tur noteikti ir robeža! Netālu no tās sākas dažādas celtnes, vienā ieejam ar to pašu jautājumu. Nē, robeža esot tikai transportlīdzekļiem. Kā tā var būt, ka Krievijas lielākā — Ķīnas — robeža nav šķērsojama kājām? Ar to mums nepietiek, ejam līdz pašiem lielajiem, aizvērtajiem vārtiem, kur robežsargs beidzot mūs pārliecina — ārā no Krievijas un iekšā Ķīnā mūs kājām neviens nelaidīs. Ko tagad darīt? Vēršamies pie rindā stāvošajiem auto-
busu šoferiem. Tā kādu stundu skraidām, bet nekā. Jāiet atpakaļ. Vieglā riksītī ar visām somām un pieclitru ūdens pudeli skrienam atpakaļ uz autoostu. Re, kā mūsu dienas sākums izvērsies! Autobusā ir vairākas pasu pārbaudes. Uzzinām, ka noteikumus robežas šķērsošanai tikai ar transportu izdomājusi Ķīnas puse. Beidzot nostājamies pie Krievijas imigrācijas dienesta. Nu visi kā jūra plūst no autobusa ārā, lai tikai pirmie tiktu uz pasu pārbaudi. Vai cilvēki nesaprot, ka autobuss nekustēs no vietas, kamēr visi pārbaudi nebūs izgājuši?
Ķīnieši ir vistrakākie, tie vienkārši rauj savas somas ārā no autobusa, lai arī ārā krīt citas. Un tad sākas bara spiešanās pie maziem ieejas vārtiņiem. Par rindas jēdzienu te laikam nav dzirdēts. Jūtamies kā Indijā. Tikai te visi ir nedaudz garāki un gaišāki. Nevienas citas kā krievu vai ķīniešu pases šajā robežpunktā nav redzētas. Aizkavējam rindu, kamēr tiek izsaukti vēl citi pasu kontrolieri, lai kopīgi saprastu, kas mēs par citplanētiešiem. Bet cauri tiekam. Sēžamies autobusā un nokļūstam pie ķīniešiem. Autobuss stājas garā rindā, ķīnieši atkal skrien un rauj ārā savas somas. Nesaprotam — tie vienmēr steidzas savas somas ielikt pirmie un arī pirmie izņemt? Nostājamies rindās, kuras visi nebūt vēl nav izstāvējuši, un sagaidām savu kārtu rādīt dokumentus. Kad iedodam pases, uz mums robežas kontrolieris paveras kā uz baltajiem lāčiem. No kurienes mēs? Kas vispār ir Latvija? Kāpēc robežu šķērsojam šeit? Saskrien vairāki darbinieki, mūsu pases tiek aiznestas uz citu telpu. Aiz mums rindā stāvošajiem rodas jautājumi, jo tie nav iedomājušies, ka neesam vietējie. Pases tiek ilgi izskatītas. Laikam tas ir tas, no kā baidījās visi minibusiņu vadītāji. Bet pēc piecpadsmit minūtēm, kad citās rindās jau nomainījušies cilvēki, arī mēs tiekam palaisti tālāk. Un esam Ķīnā! Gaidām jau stundu. Mūsu busa kā nav, tā nav. Pārbaudes transportlīdzeklim ir ilgas, bet beidzot arī tiekam ārā no Ķīnas robežpunkta. Dodamies piecpadsmit minūšu ilgā braucienā līdz pilsētiņas centram, tad arī visi ķīnieši un krievi skrien ārā, lai rautu savas mantas no busa apakšas, un dotos katrs uz savu pusi. Paņemam somas un ieejam pirmajā tirdzniecības centrā, ko redzam. Liekas, ka tie būs kā viena liela ekskursija. Bet smieklīgākais, ka visi uzraksti ir gan ķīniešu, gan krievu valodā. Re, vietējie saprot, kas ir galvenais pircējs. Ilgi meklējam zīmēs norādīto pagrabstāvu, kur esot lielveikals, un beidzot tiekam arī pie tā brīnuma. Kas tik te ir atrodams! Pusi no precēm — dzērienus, augļus, gatavos izstrādājumus — redzam pirmo reizi. Veikals pats ir pārsteidzoši spodrs un smaržīgs. Nevaram saprast, kurā pilsētas pusē esam, tāpēc pajautājam ceļu kādam ķīnietim. Mums klāt uzreiz skrien krievu tante, saukdama, lai neuzticamies vietējiem, viņa visu parādīšot. Tante mūs ieved kādā veikalā pa aizmugures durvīm — tur ir viņas ķīniešu draugi, kas palīdz ar virzieniem. Esam maldījušies daudz, bet beidzot nokļūstam īstajā parkā. Te vietējie dzied karaoki, pie akmens galdiņiem sasēdušās kompānijas spēlē kārtis un kādu citu tradicionālo ķīniešu spēli. Diena ir skaista, laiks — silts. Drīz satiekam ļoti jauku meiteni, kas mūs aizved uz sava drauga dzīvoklīti. Un tad sākas īstā Ķīnas iepazīšana. Stāstu ir daudz, tos noteikti vienā reizē nepastāstīsim. Bet nelielu ieskatu sniegsim. Meitene saka, ka šī ir laba valsts ceļošanai, bet ne dzīvošanai. Lielākā daļa ķīniešu ir neizglītoti, tāpēc mums nāksies saskarties ar rupeklībām un netīrību. Bet tas nav trakākais. Arī politiskā situācija un ekonomika, viņasprāt, iet tikai uz leju. Nesen tika pārrakstīta pat konstitūcija. Ja iepriekš Ķīnas prezidents ik pēc astoņiem gadiem tika nomainīts, tad tagad prezidentu var ievēlēt uz mūžu. Un vietējiem patīkot, ka šeit atkal būs vadonis, gluži kā Dievs. Gluži kā Mao. Viņa saka, ka iedzīvotāji vēl joprojām ir ļoti konservatīvi. Tāpēc arī ar vecākiem meitenei ir grūti, jo viņa neprecējusies jau dzīvo ar draugu. Bet neesot kā Ziemeļkorejā. Mums tiek piedāvāti dažādi vietējie dzērieni, arī mājas šņabis, ko veikalos pārdod lielos balonos. 4 eiro par četru litru pudeli.
Priekšā 32 stundu brauciens sēdošajā vagonā ar ķīniešiem uz Pekinu. Esam brīdināti par visu ko. Redzēsim, kā būs!
30. diena
Šodien izmēģināsim Ķīnas vilcienus! Izguļamies, vēlreiz pārkārtojam somas un atvadāmies no Lilī. Stacijā darām kā mācīti — sagaidām savu kārtu, pie kases parādām rezervācijas īsziņu telefonā un pases. Patiešām saņemam biļetes, liekas, ka kasiere pat nav pārsteigta. Tad jāspiežas ķīniešu barā, lai tiktu cauri kontrolēm un somu skenēšanai. Mūsu somu aptur. Ņemam visu ārā, rādām datoru, jo domājam, ka tas ir meklētais. Bet tad sargi mums parāda savu nazi. Ahā! Tas ir tas, ko viņi meklē. Un atņem mums vienīgo nazi. Esam palikuši bez jebkāda aizsarglīdzekļa. Jaunu nav vērts pirkt, ja Ķīnā vēl vilcienus izmantosim. Tad atkal spiežamies milzīgā barā pie durvīm, un beidzot visi tiek palaisti uz vilcienu. Mēs esam savā sēdošajā vagonā. “Guļošās” biļetes bija izpirktas, bet tās nebūtu ņēmuši, jo tad mums brauciens izmaksātu 55 eiro. Tagad maksājam 30 katrs. Dīvainākais, ka stāvvietas maksā tikpat, cik sēdvietas. Jā, arī tādas te ir. Ķīnieši grauž sēkliņas — gluži kā krievi. Un arī tēju dzer tikpat daudz. Arī te vagonos ir karstais ūdens un tualete jeb caurums grīdā. Tad brauciens kļūst jautrāks. Vietējie sāk izģērbties puspliki. Arčas biedrs aiziet prom, viens piedzēries opis atnāk viņa vietā un vienkārši atguļas pret Arču. Tad izšņauc degunu uz grīdas un sameklē cigaretes. Jā, te vagonos var smēķēt! Saviebjamies un iebilstam pret notiekošo, citi ķīnieši uz mums skatās, citi sāk uz veco kliegt, lai paiet tālāk pīpēt. Pārbaudījums plaušām. Viens no dīvainākajiem vilciena braucieniem. Mūsu dzērušais opis uz grīdas atstiepies, vagona darbinieki kliedz uz mūsu vagona bloku — redz, šie viņu piedzirdīja. Bet tas nav centrālais notikums. Visi skatās uz mums, smaida un māj. Pienāk nofotografēties. Drīz večuku sāk mētāt pa krēsliem, lai tas beidzot guļ tur un nekrīt ārā uz grīdas. Dažās pieturās atveras durvis un beidzot vagonā ieplūst svaigs gaiss. Pie mums piesēžas kāds jaunietis ar savu krievu-ķīniešu vārdnīcu, bet neko vairāk kā “lūdzu” pateikt nevar.
Diemžēl lielākā daļa valsts iedzīvotāju ir neizglītoti, tāpēc ar to kultūru tiek asociēta visa tauta. Jāatzīst, ka arī mēs vienmēr šausminājāmies par ķīniešu grupām, kas nekad neievēro noteikumus, vienmēr cūkojas, ir rupji. Bet tagad, kad satiekam tik gaišus prātus kaučsērfingā un tik sirsnīgus cilvēkus vilcienā, liekas, ka ceļojums Ķīnā ir tas, kas mums nepieciešams. Mainīsim savus greizos priekšstatus!
Bet tagad jādomā par Pekinu. Trakākais, ka sākas oktobris. Un oktobra pirmā nedēļa ir brīvdienu nedēļa, kad visi dodas uz Pekinu un citām skaistām vietām, lai atpūstos. Mēs būsim Pekinā tieši tagad. Tagad Ķīnā ir 1,4 miljardi iedzīvotāju, tā ir vairākus miljonus priekšā Indijai. Gandrīz 50% ķīniešu dzīvo pilsētās, vīriešu ir par 30 miljoniem vairāk nekā sieviešu. Pati Pekina ir Ķīnas otrā lielākā pilsēta, lielāka ir Šanhaja — pasaules apdzīvotākā pilsēta.
31. diena
Vēl viena pārsteidzoša diena vilcienā. Pamostamies, jo sešos rītā jau kņada, mūsu ķīniešu opis atvēris pudeli. Pie mums sastājušies citi, ar smaidu sagaida mūsu acis atveramies. Visiem, kam naktī nenāca miegs, radās ideja atnākt un pavērot mūs. Kad beidzot paņemam karotes līdzpaņemtā roltona ēšanai, vīri sāk smiet. Bet tad roltonu sasmalcinām un aplejam ar silto ūdeni. Re, šitā arī var! Tie noskatās, citi, kas sēž tālāk, nāk klāt un vēro, kas mums bļodiņā. Ko mēs te ar karotēm ēdam? Ap divpadsmitiem ir šņabīša pauze. Ap mūsu galdiņu sanāk citi vīri, izvelk uzkodas, vārītas olas un katrs savu plastmasas šņabja pudeli, piedāvā to mums.
Garām logam traucas rūpnīca pēc rūpnīcas. Tuvāk Pekinai pieturas jau lielākās pilsētās, mums garām trauc ātrgaitas vilcieni. Palikušas trīs stundas, nosēdēt grūti, bet vagons pilns arī ar kājās stāvētājiem. Pavisam tuvu Pekinas centram mājas kļūst kā milzu skudru pūžņi. Daudzstāvu ēka pie ēkas. No vienas vietas!
Laiks izkāpt. Nokļūstam uz milzīgām platformām, sekojam vēl milzīgākam pūlim. Ceram, ka vilciena stacijā varēs palikt pa nakti. Bet tad saprotam, ka tā nevarēs — visiem jāiet no stacijas ārā, jo šī ir īpašā izeja, kur palikt neviens nevar. Domājam, ka mūsu draugs “McDonalds” mūs glābs. Pie stacijas tas ir pārpildīts, kartē rādās arī citi. Celsim telti parkā. Ejam apkārt, atklājot šādus tādus aizaugušākus pleķīšus, kur mūs neviens nemeklētu. Bet visur ir “laistītāji”! Un ne tikai tie — arī veci onkulīši, saritinājušies desmit segās, izbauda miedziņu. Beidzot kādā civilizētā vietā apguļamies uz koka soliņa. Ļoti nāk miegs pēc īsti negulētās nakts vilcienā, bet ir auksti. Guļammaisi nepalīdz. Drīz sarodas arī vietējie, kas vienmēr kaut ko izdomā pajautāt. Arī tumšākajā naktī. Jācer, ka nākamās naktis būs nedaudz vieglākas.
(Turpmāk vēl.)
