Kokneses biedrības “Baltaine” Radošā māja atbilst savam nosaukumam — tajā allaž var rast ko interesantu un neparastu. Tāda ir arī šodien pulksten 18 paredzētā tikšanās ar stāstnieci Anitu.
“Ko vēstī Lāčplēša teika” — šī ir tēma, ko stāstniece Anita, kas nākusi no Engures puses, Radošajā mājā iesāka 9. februārī. Taču tas nenozīmē, ka interesentiem, kas nebija pirmajā reizē, šodienas nodarbība būtu garlaicīga. Stāstniece kā burvju feja aizved pa tādām domu taciņām, kuras dzīves steigā esam aizmirsuši un pazaudējuši ikdienas pelēcīgumā.
Pirmajā nodarbībā stāstniece runāja par Lāčplēša un katra cilvēka garīgās tapšanas stāstu, par zīmīgām zīmēm, ko tās vēstī, par cilvēku kā dzīvu zīmi starp debesīm un zemi; kas ir un kā top garīgais cilvēks; Lāčplēša ceļš caur ārējiem notikumiem uz garīgu jēgu. Stāstniece lasīja pasaku par Lāčausi, pirms tam gan skaidroja pasaku nozīmi cilvēka dzīvē un atgādināja Jāņa Petera vārdus: “Pasaka ir pasaka tāpēc, ka tā pasaka.” Bet, ko pasaka mums pasaka, ir atkarīgs no katra indivīda atsevišķi — kādam tā ir kā pīlei ūdens, redz visu tikai vienā plaknē, savukārt citam — kā dārgumu lāde, no kuras var ņemt un ņemt gara bagātības. Mēs jau katrs zinām pasaku par Lāčausi un katrs to saprotam citādāk, tomēr Anitas stāstījums caur simboliem mums ar to atklāj ceļu arī uz sevi. Stāstniece runāja par simbolu valodu, skaidroja vārdu “kalējs”, “rija”, “dzirnavas”, “trejas pazemes” un citu nozīmi. Daudziem tas šķita interesanti un neparasti, piemēram, vai esam padomājuši, kas galu galā ir rija? Runājot par to, stāstniece atcerējās, ka pirmajā festivālā “Baltica” mākslinieks, latviskā mantojuma pētnieks Valdis Celms Esplanadē bija uztaisījis riju un teicis: “Tā ir svētnīca, latviešu baznīca.” Tur sanāca cilvēki, tur tapa pirmās skolas, bet pēc pasaules rita — tā bija labības pārtapšana. Rija ir tā vieta, kur Dieva dotais pārtop cilvēka guvumā. Ar riju var vilkt arī paralēles par gara graudiem. Patiesībā rija ir miesai un gara graudiem. Tā māca sadarbību, ritmu, saskanību. Protams, ne kurš katrs aizdomāsies par tik dziļu skaidrojumu.
Var piekrist stāstnieces skatījumam un var to noliegt, bet tas nu ir fakts, ka tas ir neparasts un interesants. Tas liek paskatīties uz daudzām lietām no cita skatu leņķa.
Patiesībā jau pasākumu ir grūti atspoguļot, jo stāstnieces suģestējošā klātbūtne ir jāizjūt klātienē.
Saka jau, ka atkārtošana ir zināšanu māte. Lūk, vēl dažas atziņas no stāstnieces runātā, it kā jau zināmas, bet varbūt ikdienas steigā aizmirstas: “Viss, ko tu dari citiem, tu patiesībā jau esi izdarījis sev”; “Iedod cilvēkam divas lietas: mantu un varu, tad redzēsi īsto dabu”; “Kamēr nav spaidu, nepiedzimst brīvā griba”, “Bērns ir Dieva dāvana, kas nāk caur tēvu un māti. Būt tēvam un mātei — tā ir misija.” ◆
