Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
Gunas Rozes romānu “101. kilometrs. Padomju kauna zona” no bibliotēkas piedāvājuma izvēlos uzreiz. Vispirms jau tāpēc, ka pēdējā laikā nav lasīts kāds latviešu autora darbs, otrkārt — par šo tēmu līdz šim vispār nē.
Kas tad padomju laikā bija jēdziens “101. kilometrs”? Tas ir neoficiāls nosaukums tiesību ierobežojumam, kas padomju laikā aizliedza apmesties tuvāk par 100 kilometriem no galvaspilsētām dažādām sabiedrībā nevēlamām personām — nestrādājošajiem un līdz ar to liekēžiem, disidentiem, recidīvistiem un personām, kuras bija notiesātas par sevišķi smagiem noziedzīgiem nodarījumiem. Publika bija raiba, ko izraidīja vai vienkārši izveda no Rīgas. Tā tas notika arī ar grāmatas galveno varoni Zelmu, kura lielpilsētā bija ieradusies no laukiem apciemot māsu. Liktenīgas sagadīšanās pēc viņa bija ielas krustojumā, kur garām brauca milicijas “berta”, bet tās stūrētājiem gribējās izpildīt plānu. Pārsteigto, apmeloto, pazemoto un piekauto meiteni nakts vidū izmeta ceļa malā nekurienē. Tas izrādījās Brīdagas ciems Viļķenes pagastā, kur dzīvi vajadzēja sākt no sākuma, jo citur doties, arī uz mājām, nebija ļauts. Ar visu šo uzspiesto kaunu nu bija jāsadzīvo, un arī nomazgāt līdz galam to nevarēja, bet Zelma ir stipra, tāpat kā daudzi citi tur nonākušie.
Romāns ir gan daiļliteratūras, gan dokumentāls darbs, jo pamatā ir pašas autores ģimenes vēstures fakti. Šajā 101. kilometrā savulaik nonāca arī viņas mammas ģimene, kad tēvam pēc “atpūtas” Vorkutā nebija ļauts pierakstīties iepriekšējā dzīvesvietā Pierīgā. Valdība ģimenei ar pieciem bērniem piedāvāja istabiņu barakā īpašiem cilvēkiem — varai netīkamiem parazītiem. Tur visi bija kopā, dažādu likteņa vētru atpūsti.
Raiba publika, un visiem kopā vajadzēja izdzīvot un sadzīvot. Ne visi, protams, bija balti un pūkaini, tāpēc gāja visādi, kas iezīmēja tālākos likteņus, veidojās un ira ģimenes, dzima bērni, un pamazām cilvēki aizbrauca. Tagad šī vieta ir gandrīz tukša, bet palikusi cilvēku atmiņās. Tomēr grāmatā skaudri iezīmējas nianse, ka visi šie cilvēki bija kā kauna traips sabiedrībai, ko mēģināja “nobāzt” pēc iespējas tālāk, un nereti izlikties, ka viņu nav. Sliktie un labie, baltie un melnie.
Kāda lasītāja atsauksmē internetā atzina, ka pirms grāmatas atvēršanas bijusi pārliecināta, ka tā nepatiks. Tomēr jau otrajā lappusē mainījusi savas domas. Grāmatas valoda ievilkusi, jo kontrasti ir nesamāksloti un skaisti. Cik nu cilvēka traģēdija var būt skaista… Turklāt 101. kilometrs daudzu vēstures zināšanu krājumā joprojām ir balta lapa. Romāns to aizpilda lieliski — gan ar vēsturiskiem faktiem un dokumentiem, gan ar reālās dzīves piemēriem. Un neesot svarīgi, cik daudz tos atšķaidījusi rakstnieces iztēle.
Grāmatu brīžam nav viegli lasīt kurzemnieku izteiksmes dēļ, un arī tajā ietvertā skaudruma dēļ. Nereti grūti izsekot varoņu dzimtas atzariem, jo daudz kas izteikts tēlaini. Tomēr izlasīt vajag, jo arī tā ir mūsu vēstures lappuse, un tādi 101. kilometri bija daudzviet Latvijā. ◆
