Maija Vegnere
Dzimšanas diena
Jauna balta lapa
Gadu grāmatā
Pāršķīrās šodien.
Balta kā pasaule
Janvāra sniegā.
Vai tikpat auksta?
Nezinu vēl.
Vientuļš saulstars
Caur mākoņiem kvēl.
Bet tas nesilda
Ne sirdi, ne plaukstas.
Iedegšu sveci.
Lai cik tā maza,
Bet dvēseli silda,
Un tad jau
Pasaule silst.
Daila Bružuka
Laupīšana Mīlētāju dienā
Tavā centrā mani Vienradži izlaupījuši saldumu veikalu,
Manējā — tavi Lauvas nozaguši visus ziedus.
Cerams, ka mājupceļā satiksies
Un apsveiks viens otru ar mīlestību.
Sarmīte Rode
***
Es par tevi lūgšu klusi
Kā zīlīte pie loga rūts,
Tik ļoti sauli gaidījusi,
Par jaunu pavasari lūdz.
Es par tevi lūgšu klusi.
Tikai sirds to sadzirdēs.
Ne oglīte nav izdegusi
Senu dienu lappusēs.
Es par tevi lūgšu klusi
Baltās ziemas debesīs.
Rīta stundā atnākusi,
Dziesma vārdus atradīs.
Maija Vegnere
Draugi
Mēs — likteņa vēja
Pasaulē sapītie,
Nīstie un mīlētie, plēstie un lāpītie.
No darbīgām dienām,
No tveicīgām naktīm,
No dziesmām, dziedātām kopīgā taktī.
No rīta tējas
Vai vakara kafijas,
No kopīgas ballīšu gājēju mafijas.
No takas vai lielceļa,
Mērota kopā,
No lietus pajumtes, pilnas kā stropā.
Šo tīklu plēst
Mēs neļaujam nevienam:
Tur mūsu mūžs ar daudzkrāsainām dienām.
Maija Stepēna
***
Kā ilgas tik tīra un balta
dus tāluma tāle…
Noglāstu acīm,
noglāstu domām
to tīro un balto,
kas jūtas un dvēseli ceļ.
Nenāc man klāt,
diena ļaunā!
Neatstāj pēdas šodienā,
neatstāj baltajā…!
Es gribu ieglausties,
pieglausties,
pārdzimt un aiziet… jaunai —
tevis neskartai,
vieglai un laimīgai.
Sarmīte Rode
***
Ne spožuma es alkstu,
Kas zaigo katedrālē,
Pieglausties laukakmenim
Kā mākonim debesu tālē.
Ne vārdos varu pasacīt,
Ko tu man nozīmē.
Gaismu, kas starp mums,
Lai pati dzīve uzzīmē.
Ne laikam pieder viss —Sapnim, kas vēl būs.
Šai mirkļu mozaīkā
Kāds kopā salicis mūs.
Ārija Āre
***
Es tikai mirkli īsu
raudzījos varavīksnes starā.
Tikai tāpēc, lai iepazītu,
tevi un sevi šai gaismas varā.
Es tikai mirkli īsu
ieviju varavīksnes starā.
Tas tāpēc, lai neaizklīstu
tavas un manas domas gaišās.
Es tikai vārdiņu īsu
čukstēju varavīksnes starā.
Tikai tāpēc, lai neaizmirstu
tevi un sevi šai dzīves varā.
Daila Bružuka
Mēģinājums
Zem apsūbējušiem solījumiem
Izkāmējušie mīlestības pirksti
Līdz asinīm noguruši
Mēģina restaurēt laimi vecās
fotogrāfijās
Zem glāstiem alkstošās miesas
Reiz labotā sirds
Līdz vientulībai izmisusi
Mēģina neizliet asinis velti
Zem maniem logiem
Viņa vilki jau gadiem nenāk vairs
Tikai līdz nepazīšanai pārvērtušies kaķi
Mēģina izmisuma kliedzienus
pārvērst mierīgā murrāšanā
Maija Stepēna
***
Citā valodā kā vakar
šorīt mani uzrunā laiks,
silti noglāsta vaigu,
mudina dvēseli dziedāt.
Nudien, es ceļos debesīs..
tik vieglu es sevi jūtu…
Pat nezināju cik maz
man vajag, lai laimīga būtu.
Diena kā tīra straume
no rīta uz vakaru plūst.
Es savu mazo laivu
ar drošu roku vēl vadu.
Maija Stepēna
***
Vēl manī nav dzisušas ilgas
pēc nākamā… —
nākamā kalna, nākamā līkuma…
nākamās pļavas un nākamās
vasaras…
Tieku tam pāri,
un atkal sauc nākamais,
aiz kura — dod Dievs —
vēl daudzi nākamie gaida.
Daila Bružuka
Bērnam
Katru rītu ticu vienradžiem
Katru vakaru
Noslēpies bērns manos sirdskambaros
Klusi šņukst par smadzeņu krokās
Pazaudētiem sapņiem
Paldies Dievam,
Ka pēc nakts atkal ir rīts!
Maija Vegnere
***
Ceriņkrāsās debesis
Iekrāsojis rīts.
Bet ceriņu pumpuri
Sniegpārslās trīc.
Vai divpadsmit mēnešu spēle
No senās pasakas kāpj?
Vien mirklis bij’ bārenei vēlēts,
Kad savu pasauli glābt.
Debess ceriņi bālē
Austošā dienā.
Tie bija tik tālu . . .
Kā īstie no ziemas.
Sarmīte Rode
***
Ja vēlēšanās trīs
Man zelta zivtiņa dotu,
Es noskaitītu līdz trīs
Un mazliet pasapņotu!
Ne jau villu Kalamazū
Es gribētu sev gūt.
Pērses krastā mājiņu mazu
Un vēl dārziņu varbūt.
Ne jau spožu slavu
Zivtiņai man lūgt.
Es gribu ābeli savu,
No kuras ābolus plūkt.
Vakaros mājās gaidot,
Lai sunītis pretī skrej,
Preciniekus projām raidot,
Lai nekož, bet tikai rej!
Taču zivtiņa tikai smejas:
Viss notiks — notikdams!
Labāk raksti dzejas —
Dzejā viss ir iespējams!
