Šonedēļ, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatā apstiprinot Ievu Jaunzemi, ministri aicināja jauniecelto iestādes vadītāju apkarot nodokļu nemaksāšanu un veicināt tiesiskumu valstī, kā arī padarīt iestādi prestižu. VID jau iepriekš rīkojis dažādas kampaņas, lai uzņēmējus motivētu legalizēt savu darbību un tie izietu no “ēnu ekonomikas” zonas, sakārtotu darba attiecības, pretējā gadījumā solīja veikt vērienīgus preventīvos un represīvos pasākumus. Neraugoties uz to, joprojām saskaramies ar daudzām nozarēm, piemēram, skaistumkopšanu un autoservisiem, kur par saņemto pakalpojumu kvīti izsniedz ne vienmēr.
Kas, jūsuprāt, veicinātu sabiedrības attieksmes maiņu un motivētu uzņēmēju strādāt godīgi, maksāt nodokļus un par darījumu izsniegt kvīti?
Alda Paura,
uzņēmuma “Sēļu zeme” pārstāve
— Manuprāt, prestižās iestādēs un uzņēmumos šis jautājums ir sakārtots, tas pat nav apspriežams, taču mazo ražotāju vidū tā ir problēma. Mana nostāja — visus darbus daru oficiāli, man to gribas darīt, jo tad uzņēmums var attīstīties, kvalificēties citām lietām, arī pieteikties dažādiem Eiropas Savienības projektiem, piesaistot finansējumu. Uzņēmumam ir cita vērtība, ja visu maksā godīgi, ja strādā godīgi.
Viena no iespējām, kas varētu kaut ko uzlabot šajā jomā, ir ieviest sistēmu, ka visur var norēķināties tikai ar bankas karti, tas mazinātu iespēju blēdīties. Man ļoti traucē, ka autobusā un frizētavā tas nav izdarāms, jo visi mani norēķini notiek elektroniski, skaidru naudu tikpat kā ikdienā neizmantoju. Ja runā par mazajiem uzņēmumiem, kuros par darījumu nedod kvīti un kuri nenomaksā visus nodokļus, pieļauju, tas ir tāpēc, ka viņiem ir ļoti grūti. Šajā jomā vajadzētu rast risinājumu, kā palīdzēt, lai viņi spētu samaksāt nodokļus, izsniegt kvīti par darījumu, nesadārdzinot savu preci vai pakalpojumu lielos apmēros.
Mans dēls dzīvo Norvēģijā. Viesojoties Latvijā, viņš vienmēr ir neizpratnē, kā var nedot čeku, kā to veikalā var nepaņemt. Tur tas ir pašsaprotami. Nokļuvām ar dēlu neērtā situācijā, kad izmantojām taksometra pakalpojumus. Viņš prasa čeku par braucienu, un taksists kāpa ārā no mašīnas, rakņājās pa bagāžas nodalījumu, lai atrastu čeku grāmatiņu. ◆
Inese Kāpiņa,
SIA “Kāpiņa” īpašniece
— Ikvienam cilvēkam vieglāk dzīvot ir godīgi. Cilvēks atbrīvojas un jūtas fantastiski, ja viņš var būt godīgs. Tas attiecināms arī uz nodokļu maksāšanu. Ja kāds negrib maksāt nodokļus simtprocentīgi, tad noteikti jāmeklē iemesli, kāpēc tā notiek. Viens no iemesliem, protams, ir tas, ka pēc tam prece vai pakalpojums sadārdzināsies un mūsdienu pirktspējas apstākļos uzņēmējs var nepārdot tik daudz produkcijas, cik saražots, tāpat var pazaudēt pircējus, un tas ir ļoti svarīgi. Uzņēmēji, godprātīgi maksājot visus nodokļus, no valsts nav aizsargāti. Uztverot valsti kā sadarbības partneri, ļoti vienkāršoti varu skaidrot tā — es kā uzņēmēja esmu aprēķinājusi, ja uzlieku peļņas procentu kādam savam izstrādājumam, sarēķinu nodokļus, tad tieši 50% no tās summas ir valsts nodokļi, kas man jāsamaksā. Kas notiek tālāk? Savas preces atdodu veikalā, kreditējot valsti, jo man jau pirms tam ir jāsamaksā PVN, lai gan preci varbūt pārdošu tikai pēc gada. Līdz ar to rodas milzīgi lieli uzkrājumi, ko es esmu valstij jau samaksājusi, taču nezinu, kad saņemšu savu daļu. Piemēram, ja no kādiem 30 veikaliem divi ir pavisam negodīgi un man nemaksā, tad man ir jātiesājas, jāalgo advokāts vai arī jāsadarbojas ar piedzīšanas kompāniju, kas izmaksā ļoti dārgi. Valstij ir ļoti vienkārši — savu pusi tā ir saņēmusi, un tai vairs neinteresē, kas notiek ar mani, bet es vēl par savu pusi, kas man pienākas, dabūju kārtīgi pastrādāt un pacīnīties. Uzskatu, tas nav godīgi. Brīdī, kad valsts no manis ir visu kārtīgi saņēmusi, uzgriež muguru. ◆
Jānis Vaivars,
zemnieku saimniecības “Ragāres” īpašnieks
— Motivācijai maksāt nodokļus un būt godīgiem noteikti jānāk no valsts, nevis no patērētāja. Šobrīd situācija ir tāda, ka nemaksāt ir labāk nekā maksāt, jo tā nauda, ko samaksā, vienkārši pazūd, tas ir ļoti depresīvi. Vispirms ir jāsakārto tieslietu sistēma, tikai tad var cerēt uz kādām pozitīvām pārmaiņām, nevar cerēt, ka situācija pati sakārtosies. Cik esmu saskāries ar produktu un pakalpojumu pirkšanu, tajās vietās, kur prasa, tad arī iedod kvīti, bet reizēm arī motivācija prasīt zūd. Pēdējo gadu pieredze mani padarījusi no ļoti liela optimista par pesimistu, taču ceru, ka viss atkal mainīsies uz labu. Mums ir jauna valdība, un jācer, ka tā radīs labas pārmaiņas. ◆
