Sociālie mediji ir kļuvuši par nozīmīgiem žurnālistu rīkiem un
informācijas avotiem. Tomēr veids, kā žurnālisti izmanto sociālajos
medijos atrodamo saturu, dažos gadījumos ilustrē atkāpšanos no saviem
profesionālajiem uzdevumiem, bet citkārt — ētikas pārkāpumus. Šeit
apskatīšu dažas problemātiska sociālo mediju lietojuma izpausmes.
Ziņas par to, ka cilvēki “cepas”
Sociālie mediji ļauj sekot līdzi dažādām aktuālām norisēm, iegūt
aculiecinieku veidotus materiālus, atrast informācijas avotus un vākt
idejas materiālu veidošanai. Tas ir svarīgi, un šādu lietojumu
žurnālistikā vajag attīstīt. Tomēr mediju darbinieki nereti izvēlas iet
vieglāko ceļu un veido ziņas, kuru galvenais vēstījums ir — cilvēki
sociālajos medijos diskutē/ir satraukušies par kaut ko.
Savulaik “Apollo” (tagad tas atrodams “TVnet”) publicēts raksts
“Šodienas karjeristēm pensiju “sastrādās” mazo pensiju saņēmēju bērni?”.
Problēmjautājums, kuram publikācija it kā bija veltīta, ir visnotaļ
nopietns — kā bērnu esamība ietekmē sievietes ekonomisko situāciju
ilgtermiņā. Tomēr raksts nebija nekas cits kā vien dažādu “Twitter”
lietotāju ierakstu virknējums.
Šis lakonisko izteikumu saraksts nepalīdzēja auditorijai uzzināt ko
jaunu par tēmu. Raksts galu galā nebija par sievietēm un bērniem. Raksts
bija vienkārši par to, ka cilvēki par to runā. Taču cilvēki runā par
daudz ko un daudzās vidēs, ne jau tikai sociālajos medijos. Diez vai
runāšanas fakts pats par sevi nozīmē, ka par to ir svarīgi zināt arī
citiem. Iespēja šo “Twitter” aktualitāti pārvērst tādā žurnālistikas
materiālā, kas diskusijā skarto tēmu nudien skaidrotu un izvērtētu,
netika izmantota.
Vēl kāds piemērs no “zelta” fonda — “Swedbank” “atņem” bērnam vairāk
nekā pusi sakrātās naudas. Izklausās dramatiski — taču ziņa sastāvēja
tikai no “Facebook” publicēta ieraksta, un nekāda papildu informācija
tam netika pievienota. Attiecīgā ieraksta autore no sava nepatīkamā
pārsteiguma saistībā ar privātas finanšu iestādes cenrādi bija
secinājusi, ka slikta ir visa Latvijas valsts; tā ņirgājas par
pilsoņiem; nodokļus maksāt nav vērts, un autorei ir kauns par tautības
ierakstu pasē.
Prātīgs žurnālists šādu ierakstu uztvertu kā emociju izgāšanu, kas
nesatur racionālus argumentus. Sociālo mediju lietotāji savos profilos
var rakstīt, ko grib, kamēr vien nepārkāpj vietnes izdotos noteikumus.
Taču šāda līmeņa ieraksti nav ievērības cienīgs informācijas avots. Taču
iemesls, kāpēc no “Facebook” ieraksta tapa ziņa, bija nevis tas, ka šis
ieraksts ilustrētu kādu reālu problēmu, kas pelnījusi izgaismošanu, bet
gan tas, ka ieraksts “Facebook” jau bija piesaistījis daudz uzmanības.
Izmantojot šo tekstu tālāk, savu daļu no klikšķiem nopelnīja arī ziņu
portāls. Ar žurnālistiku — notikumu un procesu skaidrošanu, konteksta
sniegšanu, informācijas izvērtēšanu — gan tam nebija nekādas saistības.
Šie ir tikai pāris absurdākie piemēri, taču līdzīgi virspusīgas ziņas
ar ierobežotu informatīvo pienesumu, kas veidotas no sociālajos medijos
sasmalstītiem izteikumiem, ziņu portālos var sastapt regulāri.
Šāda prakse ilustrē žurnālistu vismaz daļēju atteikšanos no
patstāvīgiem redakcionāliem spriedumiem. To, kas iekļaujams ziņās un kā
parādāms, šajos piemēros noteicis tas, ko mediju darbinieki
izmakšķerējuši no sociālajiem medijiem. Tur notiekošais tiek atzīts par
ko tik autoritatīvu, kas ir labs pats par sevi, arī bez skaidrošanas,
izvērtēšanas, papildu izpētes.
Sociālo mediju apskati kā ilustrācija nekam
Sociālajos medijos atrodamo informāciju, kuru var izmantot
žurnālistikas publikāciju veidošanā, pēc avotu veida var iedalīt divās
nosacītās grupās. Pirmā ir tā, ko publicē cilvēki, kuru gaitas vai
viedoklis pats par sevi var būt medijiem un to auditorijai nozīmīgs.
Piemēram, kāds politiķis vai amatpersona tur var publicēt kādu
paziņojumu, kas pirms tam izplatīts oficiālajos kanālos. Vai, ja runa ir
par kādu “dzeltenāku” mediju, tad var sekot līdzi slavenību gaitām un
piedzīvojumiem, un to pēc tam stāstīt tālāk saviem lasītājiem.
Otrā
avotu grupa ir tā, ko var nosaukt par “sabiedrību”. Ziņas, kuras vēsta
par to, ka “soctīklos valda sašutums” vai “tauta tviterī cepas”,
attiecas uz šo. Te mēs nonākam pie nākamā jautājuma: vai sociālajos
medijos publicētais saturs spēj sniegt ieskatu tajā, par ko, un kā
plašāka publika domā?
Gan jau žurnālisti paši apzinās, ka diez vai. Un tomēr. Ja skatās pēc
atsauču skaita ziņās, “Twitter” ir starp populārākajiem sociālo mediju
avotiem. Taču šīs vietnes reālais lietotāju skaits Latvijā ir
salīdzinoši neliels. Tāpēc — kad mediji veido “Twitter” vai sociālo
mediju satura apskatus, īsti nav skaidrs: ko tieši no šiem apskatiem var
uzzināt? Ko to veidotāji ar šiem materiāliem grib pateikt? Kas tur
izteiktos un mediju citētos izteikumus padara ievērības cienīgus? Pēc
kādiem principiem attiecīgie “tautas balss” izteikumi vispār atlasīti?
Iemesls
“sabiedrības” viedokļa ilustrēšanai ar tvītiem un nevis to, ko cilvēki
runā, piemēram, tirgū, rindā pie ārsta vai krogā, droši vien ir tāds, ka
tvītus meklēt un apkopot ir ērtāk un vieglāk. Un arī tas, ka mediju
lasītājiem acīmredzot šādi patīk. Rubrika “Tirgus sarunu apskats” gan
arī izklausās daudzsološa.
Protams, attiecīgos apskatus var veidot arī kā izklaides materiālu,
kura pienesumu veido nevis kādas neesošas pretenzijas uz “sabiedrības”
viedokļa rādīšanu, bet gan šīs informācijas pārinterpretācija un
kopālikšana atjautīgā vai citādi interesantā veidā. Tomēr arī tādā
gadījumā šī žanra piekopējiem savus materiālus ne vienmēr izdodas
pasniegt tādā veidā, ka to jēga un informatīvais pienesums ir attiecīgi
nolasāms.
Neņemt visu, kas nav piesiets
Svarīgs aspekts ir, kādu no sociālajiem medijiem ņemtu informāciju un
ar kādiem noteikumiem vispār pieļaujams izmantot žurnālistikas
materiālu veidošanā.
Daļa žurnālistu uzskata: ja kaut kas ir tīmeklī brīvi pieejams,
ierobežojumi darbā ar šādu informāciju nepastāv. Arguments ir apmēram
tāds: gluži tāpat kā drīkst tālāk izmantot informāciju, kas jau
publicēta masu medijos, drīkst ņemt un pēc saviem ieskatiem izmantot arī
sociālajos medijos atrodamos ierakstus, kuru autori nav izmantojuši
tehniskus auditorijas ierobežošanas līdzekļus.
Taču jautājums ir par to, kā mēs saprotam publiskumu un publisko
pieejamību. Ir atšķirība starp to, ka indivīds aiziet uz pilsētas
centrālo laukumu, kur ieslēdz megafonu un nolasa savu manifestu, un to,
ka indivīds kādam citam kaut ko stāsta veikala rindā pie kases vai mājas
kāpņu telpā. Pirmajā gadījumā šādu rīcību var uzskatīt par tādu, kuras
mērķis ir bijis sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju. Otrajā runa,
visticamāk, ir par tādas informācijas izpaušanu, kuras iecerētā
auditorija ir krietni šaurāka, taču kuru apstākļu sakritības dēļ varētu
dzirdēt vēl kādi citi cilvēki. Ja tas tā notiek, runātājiem nav
iespējams iebilst — viņi zina, kur ir un cik daudz potenciālo dzirdētāju
vēl ir apkārt. Visas nosauktās ir publiskas vietas, bet tie ir
atšķirīgi publiskumi un tiem ir atšķirīgas auditorijas.
Kad cilvēks kaut ko publicē sociālajos medijos, nav pamata to
interpretēt tieši kā uzstāšanos pilsētas laukumā ar visām no tā
izrietošajām sekām. Konkrētais indivīds zina, cik daudz viņa kontam ir
draugu un sekotāju — cik liela, visticamāk, būs auditorija. Tas ietekmē
arī lietotāja lēmumus par to, ko un ar kādiem publiskuma uzstādījumiem
tas publicēs.
Nozīme ir arī personas statusam. Sabiedrībā zināmai personai vairāk
jārēķinās ar plašāku uzmanību visam, ko tā publicē savos profilos.
Politiķis vai amatpersona, kurš kafejnīcā sarunājas ar citu publisku
personu, ir pavisam citā situācijā nekā privātpersona, kas tajā pašā
kafejnīcā stāsta par saviem dienas piedzīvojumiem. Tāpat dziļi
personiskas pieredzes stāsts ir kas cits nekā garāmejoša piezīme par,
teiksim, valdības veidošanas procesu. Šis viss atgādina, ka ieraksta
tehniska pieejamība nav vienīgais elements, no kā izriet indivīda
tiesības uz privātumu. Privātums izriet no konteksta.
Ja sociālajos
medijos notiek negaidītais un kāds ieraksts tiek plaši lasīts un
‘‘padots’’ tālāk (“share”) ārpus draugu un sekotāju loka, lietotājam
joprojām ir iespēja ierakstu katrā brīdī dzēst vai noslepenot. Notikušo
par nebijušu padarīt nav iespējams, taču zināma kontrole saglabājas. Ja
to nokopē un izmanto tālāk citos informācijas nesējos, šī kontroles
iespēja zaudēta.
Tāpat jāņem vērā arī nejaušības, neuzmanības, neiedomāšanās faktors.
Cilvēks var būt kaut ko publicējis, neapzinoties sekas. Neapzināšanās
neatbrīvo no atbildības — bet lēmumus, kas noved pie noteiktām sekām,
pieņem divi: ieraksta autors un tālākizmantotājs. Žurnālists, kurš savas
darbības attaisnošanai izmanto argumentu, ka šī informācija tehniski
bija brīvi atrodama, neņem vērā vienu no ētiskajiem pienākumiem —
nenodarīt nevajadzīgu kaitējumu. Indivīdi, publicējot kaut ko
tiešsaistē, protams, nevar paļauties, ka citi cilvēki pret to allaž
izturēsies ar atbilstošu cieņu un sapratni, bet vismaz no žurnālistiem
tomēr var prasīt zināmus standartus. Pretējā gadījumā iznāk, ka uz ielas
atrastu naudas maku arī drīkst paturēt un nav nepieciešams meklēt tā
īpašnieku — jo maks taču bija “publiskā vietā”, tātad nevienam nepieder…
Šādu nevērību savulaik demonstrēja portāls Jauns.lv, veidojot rakstu
par #MeToo jeb seksuālās uzmākšanās un vardarbības tematiku. 2017. gadā
publicētajā materiālā citstarp izmantoti vairāku Latvijas sieviešu
pieredzes stāsti — ne tikai tādi, kas apzināti bija izlikti publiskajā
telpā (Alise Zariņa), bet arī tādi, kas, lai gan tīmeklī izlasāmi bez
tehniskiem ierobežojumiem, tomēr varēja nebūt paredzēti
tālākizplatīšanai krietni plašākās masu mediju auditorijās.
Precīzus noteikumus, kas attiektos uz visiem gadījumiem, definēt nav
iespējams, taču tam nevajadzētu būt par šķērsli, lai žurnālisti
pārskatītu savu attieksmi pret informācijas avotiem un padomātu ne tikai
par savām, bet arī par viņu interesēm.
Publikācija sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda
finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem sadarbībā ar
Latvijas Žurnālistu asociāciju
