Pēc raksta “Kurmenes pagasta meistars” “Staburaga” 11. janvāra numurā redakcijai piezvanīja kāds skrīverietis Jāzeps (76), kurš pats pirms 50 gadiem piedalījās vējgāžu likvidēšanā, stāsta, ka rakstā pamanījis pāris neprecizitāšu. Kurmenietis Vasilijs Kozlans teic, ka no Ukrainas uz Latviju atbraucis palīdzēt nokopt 1964. un 1968. gada vējgāžu radītās sekas Latvijas mežos. Jāzeps teic, ka patiesībā lielās vētras Latvijā bija 1967. un 1969. gadā. “Simtiem hektāru meža norullēja kā ar ceļa rulli. Ap to laiku Jaunjelgavas mežniecībā bija 100 mežrūpniecības saimniecību jeb MRS,” stāsta Jāzeps.
Par 50 gadu senajiem notikumiem vēstīts arī interneta vietnē “Vikipēdija”: 1967. gada 18. oktobra orkāns Latvijā bija spēcīgākā un postošākā rudens vētra Latvijas vēsturē (kopš 1960. gada, kad tika sākta vēja brāzmu reģistrēšana). Naktī uz 18. oktobri Latviju sasniedza ļoti spēcīga vētra, ko radīja virs Dānijas izveidojies ciklonu pāris. Vēja ātrums vētrā bija 30 m/s, kas kvalificējams kā ļoti stipra vētra, savukārt vējš brāzmās pie Liepājas sasniedza pat 48 m/s, kas ir Latvijas rekords. Vētra virzījās no Liepājas pāri Aizputei, Saldum un tālāk uz Jaunjelgavu un Jēkabpili, kur tās spēks pakāpeniski noplaka. Šajā vētrā Latvijas valsts mežos tika izgāzti un nolauzti aptuveni 12 miljoni kubikmetru koku, kas atbilda gandrīz triju gadu ciršanas tāmei. Visvairāk bija cietuši Liepājas (2,3 milj. m³), Aizputes (0,8 milj. m³), Dobeles (0,6 milj. m³), Jaunjelgavas (1,0 milj. m³) un Jēkabpils (0,8 milj. m³) toreizējo mežrūpniecības saimniecību (MRS) meži. Ievērojami mežaudžu postījumi bija arī citās MRS. Meži vairāk cieta no vējgāzēm, nevis vējlauzēm, jo tajā laikā zeme bija stipri izmirkusi un vēl nebija sasalusi. Lapu koki bija lapotā stāvoklī, tāpēc tie cieta tāpat kā skujkoki.
Tūlīt pēc viesuļvētras visās MRS tika pārtraukta ieplānotā cirsmu izstrāde, un visi spēki koncentrēti, lai novāktu izpostītās mežaudzes. Vējgāžu izstrādei norīkoja mežstrādniekus no vētras mazāk skartajām MRS, piesaistīja arī kolhozniekus, sovhozniekus, kā arī tā saucamos “pašsagatavotājus” no citām organizācijām un uzņēmumiem.
Interneta vietnē weatherfoto.wordpress.com, kur apkopota informācija arī no arhīvu dokumentiem un aculiecinieku atmiņu stāstiem, lasāms: “Jo īpaši grūti veicās mežsaimniekiem. Sakopt mežus pēc vētras saviem spēkiem Latvijas mežsaimnieki nespēja, jo trūka gan darbaspēka, gan tehnikas, tādēļ Maskavā tika pieņemts lēmums postītā meža lielas platības nodot iztīrīšanai citu republiku dažādiem resoriem, vienlaicīgi atvieglojot noteikumus mežsaimniecības darbu uzskaitei.
Iebraucēju no “brālīgajām republikām” galvenā interese un motivācija bija atļauja izvest pusi no sastrādātajiem deficītajiem kokmateriāliem. Viesstrādnieku darba uzraudzības un organizācijas vadība, saudzīgi izsakoties, kliboja. Noteikti bija arī godam paveikta darba gadījumi, bet visvairāk liecību ir par kokmateriālu masveida zagšanu un iebraucēju kriminālo un huligānisko izdarību dēļ no mežsaimniecībām izskanēja lūgumi norīkot papildu milicijas posteņus. Piemēram, Nīcas mežniecībā, kurā pilnā slodzē strādāja seši cilvēki, ieradās ap 1500 Belgorodas MRS strādnieku un ap 200 strādnieku no Ukrainas un Kaļiņingradas un citām vietām, un viens pēc otra uz Rīgu tika sūtīti ziņojumi par nespēju uzraudzīt un uzskaitīt izvedamo koksni, kā arī sūdzības par viesstrādniekiem, kas izcērt tikai resnākos kokus, bet atstāj izgāztos un bojātos. Liela daļa no atbraucējiem bija iepriekš sodītas personas, piemēram, tādi bija no Rostovas MRS — 30%, Kijevas MRS — 25%, Voroņežas MRS — 20%. Iekšlietu ministrs Sēja ziņo, ka “ieradušies tādi cilvēki, kuri nav paguvuši nomainīt koloniju apģērbu, ataudzēt matus, viņus no kolonijām nosūtīja tieši šurp”. Pat LKP CK sēdē komunistu vadoņi viesstrādnieku apzīmēšanai izmanto vārdu “salašņas” (отбросы). Liepāja tajā laikā bija slēgta pilsēta, kur nedrīkstēja vienkārši iebraukt, bet šie noteikumi tika ignorēti attiecībā uz tūkstošiem viesstrādnieku, kas ieradās pat bez pasēm un vispār bez jebkādas kontroles. Maskavā šī pieeja kopumā acīmredzot tika atzīta par labu, un pēc 1969. gada vētras atkal Latvijā iebrauca tūkstoši viesstrādnieku, tomēr organizācija uzlabojās. Turpmākajos gados viesstrādnieku piesaistīšanas praksi pārņēma kolhozi, kam trūka darbaspēka lauksaimniecības darbiem. Daudzi iebraucēji apmetās Latvijā uz dzīvi. ◆
