“Staburaga” redakcijā vērsās aizkrauklietis Guntars, kurš nespēj būt vienaldzīgs pret cilvēku neiecietību ziemas salā.
“Dzīvoju Draudzības krastmalā 2, un gan manas mājas pagalmā, gan pie blakus mājām ir pa vienam, diviem bezsaimnieku mincīšiem, kuri tur dzīvo. Pagājušajā ziemā paglābu vienu no sala, arī tagad nespēju vienaldzīgi noskatīties, kā viņi salst. Līdz šim vienīgais glābiņš, kur pārlaist ziemas naktis, bija daudzdzīvokļu māju pagrabi, arī mūsu mājas. Pirms neilga laika pamanīju, ka lūciņa uz pagrabu ir aiztaisīta, lai mincīši netiktu iekšā. Gadiem tā spraudziņa stāvēja vaļā, kaķi vismaz naktis pārlaida siltumā, bet atradās viens gudrinieks, kas to spraugu bija ar skrūvēm aizskrūvējis ciet! Priecājos, ka pilsētā vēl ir arī normāli domājoši cilvēki, kuriem netraucē pagraba lūkas, lodziņi, un viņi tos neaiztaisa ciet. Domāju, cik gan cilvēkā ir daudz dusmu, naida, ja viņš tā rīkojas! Aizgāju pie mājas vecākās, kurai pašai ir vairāki kaķi, un kopā caurumu uz pagrabu atbrīvojām, nācās plēst vaļā skrūves! Tie, kuri uzskata, ka kaķi pagrabos nodara kādu ļaunumu, maldās, kaķi “darīšanās” iziet ārā! Esmu gribējis kādu no šiem mincīšiem paņemt pie sevis, lai pārziemo, bet viņus cilvēki tik ļoti ir iebaidījuši, ka nedodas rokā. Bēg no cilvēka!”
Uzklausīja Evita Apiņa
