“Ješka, kāpēc, ieejot Cūkas gadā, nesmaidi kā ruksis pelnos, bet esi tumšāks par lietus mākoni?” satiekot draugu, jautāja Frīdis.
“Lai ķīnieši Cūku patur sev, bet pie mums sācies Vēža gads!” bija kategorisks Ješka.
“Nu gan tu aizrunājies šķērsām. Kā to vari pamatot?” bija neizpratnē Frīdis.
“Vai valstsvīru Vecgada runas neatgādina vēža rāpšanos atpakaļgaitā, kas atsauc atmiņā Brežņeva samocītās frāzes par “grandiozajiem” sasniegumiem valstī?” uzstāja Ješka.
“Bet mēs taču svinējām valsts simtgadi, mums ir, ar ko lepoties,” bilda Frīdis.
“Lepoties ar milzīgo valsts parādu, kuru maksās nākamās paaudzes? Kurš normāls saimnieks rīkos uguņošanu un bezjēdzīgi tērēs naudu, zinot, ka daudzās vietās tās katastrofāli pietrūkst? Kāda simtgade, ja pusgadsimtu nebijām brīvi un neatkarīgi?” nerimās Ješka.
“Tu domā par to periodu, kura “maisa” saturs Ziemassvētku priekšvakarā izmests vispārējai apskatei un apspriešanai?” jautāja Frīdis.
“Princips “visu vai neko” šoreiz nedarbojas. Lielo “samu” kartītes, kurus vajadzīgajā brīdī var paraustīt aiz ūsām, atrodas lielajā kaimiņzemē aiz drošām atslēgām, bet “mailītes”, kuru vainu nevar pierādīt, atstātas publiskai ķidāšanai. Tā ir smalki izstrādāta čekistu “ēsma” cilvēku šķelšanai un naidošanai, uz kuras uzķērās mūsu bāleliņi,” secināja Ješka.
“Savus draugus un paziņas meklēji “maisā”?” jautāja Frīdis.
“Nē! Cilvēkam, kurš karjeras dēļ rāpjas pāri līķiem, lišķība un glumums redzami sejā. Tāds jebkurā politiskajā sistēmā centīsies būt priekšgalā, mūsdienās vēl piesedzoties ar svētulības masku,” asi noteica Ješka.
“Izskatās, tiešām būs karsts “pļaujas” laiks, jo daudzi gribēs izsūdzēt grēkus, bet jaunlaiku blēži varēs mierīgi dzīvot,” dziļdomīgi teica Frīdis.
“Saki, kurš ir tiesisks uzklausīt tādu grēksūdzi? Tas garīdznieks vai tiesnesis, kurš pats ir “maisā”? Varbūt tas vēsturnieks, kurš savulaik rakstīja disertāciju par deportāciju lietderību un no zinātniskā grāda nav atteicies? Šaubos, vai soģa lomu var uzņemties tautieši, kuri dzīvoja brīvajā pasaulē un bijušo sistēmu pat sapņos neredzēja,” sprieda Ješka.
“Pāridarītājam var piedot tikai cietušais, nevis trešā persona. Katra cilvēka tiesnesis ir viņa sirdsapziņa, ja tā nav pilnībā zudusi,” secināja Frīdis.
Dialogā klausījās Silvestrs
