Jā, neapšaubāmi mani ir satraucis pēdējā laika svarīgākais notikums — čekas maisu atvēršana. Nē, es nesēžu un neurbjos visam cauri, bet dzirdēju runas par vienu man labi pazīstamu cilvēku un palūdzu bērnus, lai man atver to vietu, kur varētu rast šīm runām apliecinājumu. Izlasīju, un palika skumji, jo sapratu — šie tā saucamie dokumenti nevar būt par vainas apliecinājumu un pierādījumu. Varbūt kaut kad sen sen atpakaļ šiem “stučītājiem” bija liela loma, bet ne jau vēlāk. Es uz Koknesi atnācu pirms gandrīz pusgadsimta. Pirms tam strādāju Kurzemes kolhozā. Mūsu kolhozam pievienoja klāt blakus esošo kolhozu, un tā kolhoza priekšsēdētājs palika par vetārstu. Man kā zootehniķei ar viņu bija visciešākā sadarbība. Viņš bija brīnišķīgs cilvēks. Nebaidījās ne no kā. Kolhoza lielajās ballēs, kad visi pēc oficiālās daļas sasēda ap klātiem galdiem, viņš aicināja visus piecelties un nodziedāt “Dievs, svētī Latviju!”. Dziedājām. Neviens nepalika sēžot. Un NEVIENS netikām aicināts uz čekas pārrunām. Tikai, kad uz kolhozu brauca kādi augstāki kungi no Rīgas, mēs saņēmām no rajona prasību Jāni Vilkasti kaut kur ieslēgt… Vienreiz viņš izlauzās, ieradās “kārtīgā dūšā” un varen bezbailīgs pašā epicentrā. Un sāka. Ne viņam muti aizbāzt, ne bikses paraut uz leju un noslānīt. Smējāmies visi par viņa izdarībām un trako runāšanu, arī tie, kas atbrauca… Vai nu tajā apkārtnē nebija neviena “stučītāja”, vai arī bija tādi paši kā Jānis Romancāns, kas kaut kādu iemeslu dēļ bija ziedojis savu parakstu, bet ne sirdi un godaprātu.
Ar cieņu — Maija Stepēna
Ziedoja parakstu, bet ne sirdi un godaprātu
00:00
08.01.2019
24