“Pērnais gads manā dzīvē visnotaļ aizritēja uz pozitīvas nots, taču gada nogalē piedzīvoju pamatīgu vilšanos,” stāsta kāda kundze no Kokneses.
“Runa ir par divu teātru Vecgada koncertu apmeklējumu. Man bija biļetes gan uz Dailes, gan Nacionālā teātra izrādēm. Neteiktu, ka par Dailes teātra koncertizrādi “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” būtu ļoti lielā sajūsmā, taču pamatā tā raisīja pozitīvas izjūtas — netrūka ne gaumīga humora, ne Ziemassvētku dziesmu, tā ka pēc izrādes izjutām svētku garšu. Ar lielu nepacietību gaidīju ‘‘Gadumijas koncertu’’ Nacionālajā teātrī, vēl jo vairāk tāpēc, ka atmiņā bija iepriekšējā gada iestudējums — kaut ko tik skaistu reti izdodas redzēt un dzirdēt. Koncerts mani šokēja. No 13 koncerta repertuārā iekļautajām dziesmām tikai trīs skanēja latviešu valodā, pārējās — angļu. Ak, jā, beigās kā piedevu vēl nodziedāja dziesmu “Eglīte smaržo un mirdz”. Daļa no skatītājiem nesaprata ne vārda no dziedātā, tāpēc arī nav jābrīnās, ka daudzi pēc priekšnesumiem neaplaudēja. Man blakus sēdošais pāris pēc pirmā cēliena devās prom. Ieklausieties — Vecgada pasākums taču notika NACIONĀLAJĀ teātrī, un, ja man tur svētkos var nodziedāt tikai ārzemju dziesmas, kuras jau esmu atklausījusies radio, tas ir vairāk nekā nožēlojami. Nevar vairāk nekā pusi no ‘‘Gadumijas koncerta’’ repertuāra veidot no skaņdarbiem svešvalodā, labi apzinoties arī to, kāda ir pamata publika šiem koncertiem. Acīmredzot jaunais teātra direktors domā citādi. Tā vien gribas iesaukties: “Ojār (bijušais teātra direktors Ojārs Rubenis — I. S.), nāc atpakaļ!”
Uzklausīja Ināra Sudare
