Gribu izteikt viedokli par 18. novembra svētkiem. Manuprāt, tik pārdomāti svētki pelnījuši pateicību gan novada pašvaldības darbiniekiem, gan svētku organizatoriem un vadītājiem. Svētku svinēšana jau sākās no rīta ar dievkalpojumu — skaistu, neparastu, garīgu. Dienas gaitā bija arī pasākums kultūras namā un programma bērniem. Pēcpusdienā svinīgais pasākums ar koncertu — vietējo mūziķu, kas dziedāja no sirds uz sirdi, un nebija svarīgi, vai kāda nots aizskan šķībi. Priekšnesumi aukstajā laikā nesaudzēja mūsu pašu bijušos audzēkņus un izskanēja emocionāli spēcīgi. Kopīgās himnas dziedāšana kuplināja brīža svinīgumu un publikas piesaisti un piederību savai pilsētai un valstij. Tas viss noslēdzās ar svētku salūtu.
Varbūt tam vectēvam vai tēvam, vedot bērnu uz pasākuma beigām, vajadzētu savos bērnos audzināt patriotisma sajūtu, jau maziem esot, piedaloties, zinot, kas ir himna, dziedāt ar viņiem kopā, iedzert sarūpēto silto tēju, stāstīt, cik pašaizliedzīgi cilvēki ir gatavojuši svētkus, netaupot sevi. Izdoma, laiks, enerģija un spēks, lai iepriecinātu mazus un lielus.
Kas un kā būtu, ja visi ierastos pasākuma beigās? Tas man liek vilkt paralēles ar jebkuru jubileju. Mēs esam uzaicināti, bet kādam negribas un negaršo ēdieni. Viņš grib tikai torti. Vai ģimene ieradīsies tikai uz torti? Tas ir cieņas jautājums. Daudzas pašvaldības svētku uguņošanu plāno tikai deviņos vakarā, tāpat kā Rīgā. Varbūt vajag tā? Varbūt uz afišām norādīt tikai pasākuma sākumu, neprognozējot beigas. Vai pilsētas iedzīvotāji apzinās, kādu darbu iegulda, cik pašaizliedzīgi strādā Anta Teivāne šajos vairāk nekā 20 gados?
Šī piebilde laikrakstā, ka sekos notikumu gaitai, ir aizvainojoša visiem. Kam sekos, kas tad patiesībā ir noticis?
Tādas ir mūsu skolas pedagogu domas.
