Jūtos kā izšauta plinte — tikko, šķiet, dzīve virmoja aulekšiem un tagad tāds dīvains klusums. Simtgade nosvinēta. Kā es tai gatavojos — nopirku 100 mazās svecītes, vienu lielo ar ornamentu, ziedus sakārtoju valsts karoga krāsās, saldo pieskaņoju svētkiem, un kur tad nu tā uguņošana, ko vēroju televīzijā! Es jau gribēju braukt skatīties uz Rīgu, bet Indriķis nepiekrita. Varbūt, ka arī labi, kad tad mājās tiktu? Siltumā tomēr omulīgāk. Nesaprotu savu draudzeni Rozāliju, kura sūkstās, ka debesīs izkūpējuši tūkstoši. Nu un? Es šādu gaismas šovu būtu ar mieru stundu skatīties. Viņai tos neizšautos tūkstošus tāpat neviens nedotu, te vismaz viss godīgi sadalīts — acu priekam tika visiem. Tagad tā jocīgi paliek apmeklēt pasākumu, kurš vairs nav veltīts simtgadei. Bet varbūt savus darbus varam sākt veltīt jau divsimtgadei?
Izabella
