(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2. novembra numurā.)
Citā pasaulē
Citā pasaulē ieved Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīcas apmeklējums. Dievnams uzbūvēts Stāmerienas ezera krastā un sava majestātiskā izskata dēļ tiek dēvēts par vienu no greznākajiem visā novadā.
19. gs. 30. gadu beigās viens no Stāmerienas baroniem — Johans Gotlībs Eduards fon Volfs — salaulājās ar Sofiju Potjomkinu, cara Nikolaja I meitas Olgas draudzeni. Sofija Potjomkina bija izglītota sieviete un vēlējās, lai vietā, kur viņa dzīvos, būtu mācīti ļaudis. Meitenēm viņa atvēra Sofijas skolu, zēniem — Eduarda skolu. Lai Sofija drīzāk pārceltos uz Stāmerienu, Eduards fon Volfs lika nekavējoties sākt būvēt pareizticīgo baznīcu. Dievnamu uzcēla no zaļiem baļķiem, līdz ar to tā mūžs nebija ilgs. 1902. gadā tika uzbūvēta mūra baznīca, kuras celtniecību pabeidza pēc diviem gadiem. Arhīvā saglabājusies īsa piezīme uz dzeltēt sākušas lapiņas, kurā rakstīts, ka “1904. gada 6. jūnijā tika iesvētīta jaunā pareizticīgo baznīca Stāmerienā. Svinīgo dievkalpojumu vadīja visaugstisvētītais Rīgas un Mītavas arhibīskaps Agafangels. Uz svinībām ieradās galvaspilsētas garīdzniecība, tajā skaitā garīdznieks Bormans, kurš sacīja noslēguma sprediķi. Piedalījās arī garīdznieki no apkārtējām kopienām”. Vietējie vecie iedzīvotāji atceras, ka baznīcas teritorija bija priekšzīmīgi saposta, bet netālu bijis avotiņš, kura ūdenim piemitis dziedinošs spēks. Kunga kristīšanas svētkos ticīgie draudzīgi gāja uz ezeru, kur ledū tika izcirsts krusts. Ūdeni iesvētīja tieši āliņģī, un priesteris visus smaidot apslacīja.
Grūti un smagi gadi
Sešdesmitajos gados draudze kļuva arvien mazāka, baznīcu sāka mērķtiecīgi postīt. Ik pa laikam ļaundari ielīda pa logu, nozaga baznīcas piederumus. Pēdējais garīdznieks, juzdams, ka viņam aizliegs kalpot, savāca naudu kupola remontam — citādi baznīca varētu pavisam aiziet bojā. Ilgi nebija jāgaida, kad sākās baznīcas ciešanu ceļš. Sākumā vietējā vara tur gribēja iekārtot rauga rūpnīcu, pēc tam — ražotnes “Somdaris” cehu, vēl vēlāk tur nolēma izveidot lauksaimniecības tehnikas noliktavu. Jau jaunajos laikos vietējā vara kopā ar Kultūras fondu gribēja sākt jumta remontu, lai ēku pārveidotu par koncertzāli. Pietrūka naudas, un darbi tika pārtraukti. Šādā situācijā baznīca nonāca draudzei. Baznīcas atjaunošana sākās 20. gs. 90. gados. Pagasta padome piešķīra 20 hektārus zemes, bet atjaunošanas darbu smagums gūlās uz draudzes pleciem. 1995. gada decembrī notika pirmais dievkalpojums, kuru vadīja priesteris Vladimirs Basmanovs no Balviem, un pirmā sprediķa vārdi kļuva par mierinājumu draudzei: “Baznīca ir Dieva mājoklis, un, ja to pamet, tas pazūd aizmirstībā. Sargeņģelis šo baznīcu nav atstājis. Nāciet šurp, un jūs palīdzēsiet baznīcai un paši sev!” Šie vārdi uzrunāja daudzus, un šodien uz dievkalpojumiem Stāmerienā nāk ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet brauc arī ticīgie no citām pilsētām. Tomēr senā dievnama restaurācija noritēja lēnām. Tā varēja ieilgt desmitiem gadu, bet viss brīnumainā kārtā sāka mainīties. No Baltkrievijas tika atvests lielais zvans. No Gulbenes baznīcai atdeva dažus baznīcas piederumus, izglābtus padomju gados — krustu un mazo zvanu. Strādnieki atceras, ka tad, kad pirmo reizi apskatīja kupolu, atklājās, ka baznīcas krusti ir nežēlīgi sašauti. Agrākajos laikos tajos bijuši ievietoti kvarca stikli. Tagad baznīcas krustos iestrādāti kristāli no Urālu kalniem. Atbraucot uz Stāmerienu, jūs varat ieraudzīt neaizmirstamu skatu: rītos un vakaros saules stari kristālos rotājas visās varavīksnes krāsās. Atrodot pareizo leņķi, krustus pat varot saskatīt sarkanus, taču zaigojošus vienmēr, kad uzspīd saule.
Gleznu cienīgas ainavas var apskatīt, izbraucot kuģītī pa Stāmerienas ezeru. Vērojot skaistos skatus, skaidrs, kāpēc šo pusi dēvē par Gulbenes mazo Šveici.
***
Atvadāmies no Stāmerienas, un autobuss sāk ripot uz māju pusi. Pēkšņi uzspīd saule, un traušamies laukā no autobusa, jo tas nu ir jāredz — pareizticīgo baznīcas krusti. Dažam izdodas tos ieraudzīt sarkanus, taču pārējiem tie atspīd skaisti zaigojoši. Katram savi iespaidi par šo dienu, bet tā noteikti bija īpaša, ja pavisam vienkāršajā izdevās saskatīt brīnumu.
Un vēl… Pils parkā apskatām arī dvīņu ozolu, tautā sauktu par Mīlestības ozolu. Teika vēsta, ka muižas dārznieks mīlējis barona meitu, bet viņa izprecināta kaimiņu baronam. Baroneses kāzu dienas rītā dārznieks pils parkā iestādījis divus ozolus, savienojis tiem kopā zarus un teicis, ka viņa mīlestība būs dzīva, kamēr zaļos šie koki. Un tā jau vairāk nekā 100 gadu šie koki glabā dārznieka un baroneses mīlestības stāstu. Pēc pārsimt metriem apskatāma pati cēlā, majestātiskā Stāmerienas pils. Apjozta ar žogu, gaida savu atdzimšanu.
Paldies gidei Daigai un autobusa vadītājam Atim par kopā pavadīto dienu!
(Rakstā izmantoti arī internetā un Gulbenes novada laikrakstā “Dzirkstele” atrodamie materiāli.)
