Jau no pirmās dienas fotoradaru izvietošana uz Latvijas autoceļiem bija ne tikai satiksmes drošībai, bet arī naudas pelnīšanas avots. Pirmā stacionārā dārgā selfija kamera Latvijā sāka darboties vien pirms trim gadiem. Šogad naudas sodā iekasētā summa ir 6,7 miljoni eiro. Starp citu, arī stacionārie fotoradari piedalās Latvijas simtgades svinēšanā — līdz gada beigām to skaits uz Latvijas ceļiem būs apaļš simts.
Vai autovadītāji var apgalvot, ka mainījusies braukšanas kultūra? Vidējais ātrums samazinājies, palielinājusies drošība un samazinājies bojā gājušo skaits? Kā ikdienas braucējs saku, ka liela daļa braucēju kļuvuši prātīgāki un pārgalvīgo ir mazāk. Pat šķiet, nu esam krituši otrā grāvī, jo dažkārt posmā, kur ceļazīme atļauj braukt ar 50 km/h, kāds drošības pēc brauc vēl lēnāk. Tomēr autobraucēju aptaujas rāda, ka viņi ātrumu samazina tikai pirms un nedaudz pēc fotoradara. Tādēļ nākamajā gadā plāno ieviest tā sauktos “no punkta līdz punktam” jeb vidējā ātruma mērīšanas radarus. Padomājot par šo lietu dziļāk, sanāk, ka mēs paši radām apstākļus, lai sevi šādi sodītu — jo radarus iepirka un iepirks par nodokļos samaksāto naudu.
Tie, kuri pie stūres ir biežāk, būs ievērojuši, ka, piemēram, Jaunjelgavā, posmā pie Zaļās Noras, tagad atļauts braukt ar 70 km/h. Mainīts arī ātruma ierobežojums, iebraucot Neretas novada Zalves pagastā, kur agrāko 50 km/h vietā tagad var kāju uz gāzes pedāļa turēt 70 km/h robežās. Izmirst Latvija, un attiecīgi arī apdzīvotās vietas kļūs mazapdzīvotas. Toties fotoradaru skaits pieaugs. Šķiet paradoksāli, bet nesen delfi.lv rakstīja, ka Iekšlietu ministrija tuvākajos gados varētu uzstādīt vēl 100 stacionāros fotoradarus, no kuriem puse būtu mulāžas. Tā vien šķiet, ka šo iekārtu ieviešana ir vienīgais pareizais rīks, panaceja pret visiem satiksmes negadījumiem vai arī kāda ministrijas darboņa fetišs. Tagad, kad dienas paliek arvien īsākas, ilgāku laiku nākas braukt krēslā un tumsā. Personīgi man šķiet nenormāli, ka ceļa malas ārpus apdzīvotām vietām nav apzīmētas pilnīgi nekā. Nav baltās līnijas ne ceļa malā, ne vidū. Nepieminēšu tādu greznību kā vismaz kādu atstarojošu elementu, kas dotu mazu norādi par to, kur ir ceļa mala, uz kuru pusi tas turpinās. Par tādām “muļķībām” neviens pat nedomā, kur nu vēl naudu dot. Latvijā nez kāpēc valda stereotips, ka pa ceļu brauc tikai vietējie, kuri zina katru līkumu, jau piedzimst ar ceļa platuma izjūtu un principā varētu braukt aizsietām acīm, ja likums to atļautu.
Atgriežoties pie plānoto stacionāro fotoradaru izvietošanas — 50 īstu un 50 mulāžu, satiksmes dro-
šības eksperti saka, ka īstos ar neīstajiem mainīs vie-
tām, līdz ar to autovadītāji nezinās, vai ceļa malā stāvošais fotoradars konstatē pārkāpumu. Tātad braukšana būs vēl interesantāka. Vai nebūs panākts pretējs efekts? Kā pasakā par ganu, kurš jokojot kliedza “vilks aitās”, līdz neviens viņam neticēja. ◆
