Iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Šogad Latvijas Nacionālajā teātrī lugas “Pūt vējiņi!” fenomens vienaldzīgu neatstāja arī mani. Šķiet, tā bija kāda LR1 dzirdēta intervija, pēc kuras radās interese par šo viencēliena izrādi. Raiņa “Pūt vējiņi!” kādreiz bija arī obligāti lasāmo grāmatu sarakstā, bet vai toreiz, esot padomiskajai audzināšanai, spējām to novērtēt? Mana vecuma, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos dzimušie, iespējams, ir redzējuši 1973. gadā uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu. Atceras tēlus — Baibu un Uldi — Esmeraldu Ermali un Ģirtu Jakovļevu. Arī komponista Imanta Kalniņa mūzika reti kuru atstāj vienaldzīgu un personīgi man līdz ar pirmajām notīm vienmēr pārskrien patīkamas tirpas.
Ar šo faktu un sajūtu bagāžu pieņemot lēmumu skatīt “Pūt vējiņi!” skatuves variantā, bija bažas, ka būšu vīlies, ja pirms 113 gadiem sarakstītā darba mūsdienīgā interpretācija būs pārāk moderna vai gluži pretēji — par salkanu. Bet bija labi. Pat ļoti labi.
Biļetes nopirku pēdējā brīdī, tāpēc sēdēju otrā balkona septītajā rindā, kaut kur pie paša ēkas jumta. Tomēr attālums netraucēja izbaudīt uz skatuves notiekošo. Tajā vakarā balkons bija pilns ar jauniešiem — 19—20 gadu veciem. Nākuši pēc savas gribas vai kāda mudināti?
Dažas epizodiskas atmiņas un atziņas no izrādes, kas arī tagad, pēc nedēļas, ir spilgtas un atsauc pārsteiguma mirkli. Piemēram, epizode, kad Ciepa simboliski ieiet, saplūst ar tautu un naida pilna aprunā Barbu — cik nekrietna tā esot, ne kauna, ne goda neprotas. Tauta izrādē ir deju ansambļa “Līgo” un “Teiksma” dalībnieki. Tauta ir pelēki ģērbta, saimnieces meita Ciepa (Inga Misāne-Grasberga) — sarkana. Katrs meitas dusmās teiktais vārds tieši tādā pašā intonācijā atbalsojas tautā. Spilgts un mākslinieciski virtuozi risināts ir skats ar vētru un nolauzto lielo egli. Nedaudz mulsinoša, bet vēlāk pašsaprotama ir brūnās plastmasas alus pudeles izmantošana, kuru puiši mētā viens otram un pie izdevības liek pie lūpām. Tik ļoti plastmasas bamslis — kādreiz divlitrene — kontrastē ar kopējo izrādes fonu — tautastērpiem, Raiņa valodu. Gan toreiz, gan tagad dzeršana ir plaši izplatīta sērga ne tikai laukos. Izrāde kopumā ir kā viengabala simbols — esence no tā, ko saprotam ar vārdu “latviskais”. Pat ja uz skatuves notiekošo uztver plakani — tā, kā tas ir, nevis sasienot to kopā ar sevi, sendienām, šodienas Latviju, patīkams jaunatklājums varētu būt valoda, kādā Rainis lugu ir veidojis. Cik lakoniska tā var būt, kā daži īsi vārdi, pateikti pareizā secībā, izteic dziļu domu. Pievienojos tiem, kas saka — es tur biju, redzēju, to man neatņems. Manī izrāde turpināja darboties un atklāties vairākas dienas pēc noskatīšanās un, iespējams, līdz galam nekad nenorims.
Diemžēl līdz šim zināmās piecas papildizrādes janvārī jau izpārdotas, bet “Pūt vējiņi!” vēl būs skatāmi līdz nākamā gada 2. jūnijam. Teātra Komunikācijas daļa teic, ka februāra un turpmāko mēnešu repertuārs vēl nav saplānots. ◆
