Lai nonāktu līdz makšķerēšanai un zvejošanai savā dīķī, ir jāiegulda rūpīgs ilgu gadu darbs. Ūdenstilpe jākopj visu gadu — tas palīdzēs augt zivīm, gan arī dīķim būs ilgāks mūžs. Viens no darbiem dīķa saglabāšanā ir ūdens periodiska nolaišana — zivis tiek atšķirotas pa sugām un lielumiem, bet dīķim sakoptas slūžu vietas un iznestas nezāles.
Pirms sporta — darbs
Kopš 90. gadiem manas ģimenes īpašumā ir nepilnu hektāru liels dīķis, kas izveidots kolhoza laikos, applūdinot pļavu. Vecākā paaudze atceras, ka dīķa vietā kādreiz bijis kārtīgs biešu lauks.
Zivkopība nav manas ģimenes pamatnodarbošanās, bet gan vaļasprieks. Dīķis kalpo kā atpūtas vieta, kur brīvbrīžos izbraukt ar laivu un aplūkot ūdensrozes, izpētīt ūdenī mītošo radību un radiem un draugiem sporta pēc pamakšķerēt. No malas šķiet — kas nekait, pašiem savs dīķis un zivis. Jā, liels pluss savam dīķim ir, jo tādā sausā gadā kā šogad dīķa ūdens noderēja laistīšanai un ietaupīja akas ūdeni. Dīķa ūdens noder lopu dzirdināšanai, bet karstā laikā ir labākais veldzes avots. Liela vērtība ir zivju, vēžu, bebru, putnu, kukaiņu esamība dīķī, tāpat plašā ūdensaugu kopa — tas nozīmē, ka tev pieder daļa no milzīgās dabas daudzveidības.
Taču, lai līdz tam tiktu, par dīķi ir jārūpējas — ūdensrozes tāpat vien neaugs un zivis pašas no sevis neradīsies, bet bebri un putni novērtēs tikai dabisku un nepiesārņotu vidi. Pirmkārt, jāseko līdzi ūdens līmenim: ja tas būs par augstu, varam nodarīt skādi ceļam, bet, ja par zemu, zivis sāks slāpt. Pērn ūdenslīmenis ar slūžu palīdzību tika regulēts vairākas reizes, jo stiprā lietus un vēja dēļ ūdens draudēja pacelties līdz blakus esošā ceļa augstumam. Ja līmeni neregulē, ceļu var noskalot un pārraut. Šogad īpaši gaidījām lietus sezonas sākšanos, jo līmenis bija nokrities par vairākiem metriem.
Dīķis mūsu īpašumā ir gandrīz 30 gadus, kuru laikā vairākkārt gādāti dažādu sugu zivju mazuļi — vairākos simtos zivju un naudas vienību. Zivju mazuļi iegūti gan sertificētās audzētavās, gan no paziņu dīķiem. Te aug gan karpas, gan karūsas un līņi, gan arī nedaudz līdakas, kuru uzdevums ir būt dīķa dakteriem. Līdaku nedrīkst būt par daudz, citādi savai barībai tās ķersies klāt lielajām un veselajām neplēsīgajām zivīm un savām sugasmāsām. Reiz, izmakšķerējot kādu lielāku karūsu, varēja redzēt uzbrukuma pēdas. Zivis regulāri tiek piebarotas ar speciālo barību.
Vēl viens svarīgs dīķa kopšanas etaps — nezāļu ravēšana. To darām, skatoties aizauguma biezumu, veicot darbu ar rokām un reizē ar rokas izkapti un grābekli vai klēpjiem izravēto izvācot.
Basām kājām
pa dubļiem
Tā kā neesam zivkopji, kas nodarbojas ar mazuļu audzēšanu, un nepārdodam zivis kā pārtikas preci, tām dodam mieru vairākus gadus. Dīķa ūdeni esam laiduši reizi astoņos desmit gados. Šogad oktobrī bija ceturtā reize.
Dīķa nolaišana ir ilgstošs process. Ja zivju zveja paredzēta nedēļas nogalē, tad process jāsāk nedēļas vidū, lai tas būtu pakāpenisks. Ūdens nolaišanas procesam jāseko līdzi, un liela priekšrocība, ka dīķis ir pie mājām un procesā var piedalīties visi mājinieki. Pieskatītājos šoreiz ir arī aktīvākie makšķernieki, kuri dīķa nolaišanas procesu vēro un tajā piedalās pirmo reizi. Viņi iesaistās arī rakšanas darbos — bebri pie slūžām sataisījuši tādus ierakumus, ka diviem vīriem spēka gados bija jāstrādā vairākas stundas. Ūdens līmenim krītot un slūžās izraujot kārtējo dēli, jāsagatavo tīkls, ko aizlikt priekšā meniķim, lai zivis ar ūdens straumi netiktu aiznestas prom.
Zveja notiek ar rokām, brienot dziļajās dūņās un dīķī nedaudz palikušajā ūdenī. Kājas ar uzvilktiem gumijas zābakiem stieg, tādēļ vislabāk zivju ķeršanā ir doties bez zābakiem — basām kājām vai cieši piegulošās zeķēs un biksēs, bet siltā flīsa auduma džemperī, kas, būdams mitrs, turpina sildīt ķermeni. Galvā — cepure. Vīri izmanto gumijas kombinezona bikses vai ūdenslīdēju tērpus.
Jāsagatavo arī zvejas rīki un trauki, kur zivis salikt, un zvejniekiem jāvienojas, kuru sugu un izmēru zivis ņemt un likt traukos, kuras un cik lielas jāatstāj sēklai. Svarīgi ir izdomāt, cik daudz zivju ir nepieciešams un kur tās liks, jo nav jēgas izvākt daudz, ja nav, kur tās izmantot. Zveja notiek vairākas stundas, un pa to laiku bez ūdens zivis var noslāpt vai aizslāpt.
Atbrīvo
no “krokodiliem”
Vienojamies, ka vācam tikai lielās zivis, nosakot lielumu pēc acumēra, bet obligāti atstājam zelta karūsas, kas ir gan liels retums, gan svarīgas balto karūsu nārstam. Jāizņem arī milzu līdakas, ko esam jau paspējuši iesaukt par krokodiliem, jo tās makšķerniekiem vairākkārt ar milzīgu spēku norāvušas pašus izturīgākos spininga āķus, saplēsušas tīklus un murdus, kā arī to izmēru un tumši zaļās krāsas dēļ. To vietā paliek nelielas līdakas. Atpakaļ tiek atlaistas arī vairākas lielās karūsu un karpu mammas. Kopējā zvejas bilance — vairāk nekā 100 zivju, pārsvarā karūsas, ko bieži sauc par dīķu nezāli, jo spēj savairoties lielos apjomos. Rēķinām, ka tas ir viduvējs daudzums, ņemot vērā, ka gadu gaitā dīķī mazuļi ielaisti vairākas reizes. Spriežam, ka daļu notiesājuši dzīvnieki un putni — dīķi vienubrīd bija apstājuši ūdri un ūdeles, kā arī plēsīgie putni, tostarp jūras ērglis — redzēts aizlidojam ar milzu zivi nagos. Dīķis ir sakārtots, un palikušās zivis varēs augt pilnvērtīgi vairākus turpmākos gadus: dabiskā barības bāze būs pietiekama, zivju daudzuma un lieluma samērs attiecībā pret dīķa platību būs apmierinošs — vairs ne tik biezi.
Tagad tikai jāgaida, kad ūdens uzplūdīs atpakaļ, ceram, ka ūdens pienesumu dos rudens lietavas. ◆
Viedoklis
ĒRIKS RĀVA, Durbes novada zivkopis
— Rudens, īpaši oktobris, ir labākais laiks, kad nolaist dīķi, jo ūdens jau atdzisis un skābekļa daudzums tajā ir pietiekams, zivīm būs vieglāk pārciest ūdens nolaišanu. Tas, ka rudenī dīķa nolaišana varētu būt saskaņota ar rudens lietus sezonas sākšanos, šogad atšķiras — lietus ūdens pagaidām sasūcas tikai zemē un dīķos līmenis, pēc manas pieredzes, nemaz neceļas.
Veidojot dīķi, kur audzēt zivis, jāzina, ko īsti saimnieks vēlas. Ja vēlas dīķī ielaist un audzēt kaut ko, tad arī viņam būs tikai kaut kas. Nolaižot dīķi, jāšķiro lielākās zivis no mazākajām, jāšķir no plēsīgajām zivīm.
Nesaderīgu zivju sugu nav, bet jāskatās, kādi tām izmēri. Ielaist dīķī pie lielām līdakām karpu mazuļus — tā būs izmesta nauda.
Pēc idejas dīķa ūdens būtu jālaiž nost katru gadu, lai paskatītos — ir pieaugums vai tas gājis zudumā. Dīķis jākopj regulāri, tostarp jāizgrābj nezāles un gar malām sakritušās lapas, kā arī katru gadu dīķī jāpielaiž klāt jaunas zivis.
